Melns un balts
Laikam lēnām sāk pielēkt mūsu augsti godāto oponentu pasaules uzskats. Zelta atslēdziņa šoreiz šis ģeniālais komentārs pie bauda ieraksta par Hagalaz' Runedance (mūziķi):

"Nu nevar neopagāni šilot par establišmentu un tehnokrātu diktātiem."

Šis, protams, tāds klīnisks gadījums, kur cilvēks pat muzikālo gaumi vairs nespēj nošķirt no politiskās nostājas. Bet vai tik nav tā, ka arī mazāk ekstrēmās formās dārgajiem oponentiem jēdzieni patiess un aplams ir saplūduši ar teicēju? Proti, ja valdība/big pharma/tehnokrāti/zinātnieki kaut ko saka, tātad tas automātiski ir ļauns un nepatiess (vai, vismaz, ar slēptu ļaunu nodomu), bet, ja kāds neofašītis vai antivaksītis kaut ko (lai cik arī absurdu) klārē jūķūbā vai bitšūtā, tad tas noteikti nāk no sirds, un vismaz pamatos balstīts uz realitāti?

Prasti sakot - ir ļaunie, un ir labie, kas savā starpā cīnās. Tāpēc, pietiek tikai uzzināt, kādus avotus Tu lieto, lai par Tevi viss būtu skaidrs. Tāpēc arī nav jāiedziļinās argumentos vai datos, jo tie nāk no ļaunajiem, un tāpēc tāpat ir viltoti, safabricēti, utt.

Vismaz nesāpēs vairs galva, kāpēc cienītajiem oponentiem neko nav iespējams ieskaidrot...