Visi šie piemēri ir par cilvēkiem, kuri baidās no sāpīgas nāves.

Protams, arguments ir tāds, ka ne vienmēr medicīna spēj noņemt visas sāpes. Vēzis un citas slimības ir ļoti smagas beigu stadijā, ka eitanāzija šķiet ļoti būtiska.

Bet arguments ir arī par to, ka Latvijā medicīna bieži vien nenodrošina pa minimālu atsāpināšanu. Mans tēvocis nomira mājās, ļoti lielās sāpēs (visdrīzāk no kuņģa vēža), un ārsti birokrātijas dēļ viņam pat morfīnu neizrakstīja. Runāt par eitanāziju šādos apstākļos ir priekšlaicīgi. Tas process ir ļoti pamatīgs, un jebkurš opozīcijā esošs jurists tūlīt argumentēs, ka pašreizējā sistēmā ir milzīgi trūkumi un tā nedara visu, lai mazinātu viņa sāpes (un tā būs pilnīga taisnība).

Kad šis būs izdarīts, tad varēs iet tālāk. Bet pagaidām tā ir woke masturbācija.

Un jau iepriekš paldies zazim, par pateicību :)