Latīņamerikā bija ārprātīgi stingri ierobežojumi. Tā vēlreiz un vēlreiz apstiprina, ka pasaulē ir vairāk jāiet brīvības nevis ierobežojumu virzienā.

Protams, mēs vairs nevaram uztaisīt RCT ar ierobežojumiem, bet mēs būtu varējuši to izdarīt. Sabiedrības veselības mācībā (pirms pandēmijas) mums bija par to, kā tos veica nabadzīgajās valstīs – randomizēti izvēlas ciematus, kuros ieviest noteiktas intervences, un salīdzina ar kontroles grupu – ciematiem, kur tos neieviesa.

ASV un Kanādā nav būtiskas atšķirības ierobežojumos, tāpēc to neviens īsti nezina, kāpēc tāda atšķirība. Es varu tikai pateikt, ka visdrīzāk sekojot Zviedrijas modelim rezultāti būtu apmēram tieši tādi paši.

Tieši tas pats ir par Īriju un UK. Tu nevari meklēt ķirsīšus tikai par kaut kādiem atsevišķiem notikumiem, jo visiem tiem var atrast pretējus piemērus.

Par pēdējo – vispār nav pierādīts, ka obligātajiem ierobežojumiem bija kaut kāda efektivitāte. Kas ir tas, kas nostrādāja Zviedrijā? Ja viņi valkāja maskas par 20%, tad šajā ziņā nav nekādas unikalitātes. Brīvprātīga mobilitātes ierobežošana būtu notikusi pati no sevis. Es 2020. gadā lidoju ar gandrīz vienu no pēdējiem atļautajiem reisiem lidmašīnā, un bija redzams, ka ceļotāju skaits ir ievērojami samazinājis arī bez obligātiem aizliegumiem.

Protams, tev tagad ir vajadzīgs naratīvs par Zviedrijas vai Ziemeļvalstu unikalitāti, tāpēc tu tam tici. Es nekad par tādu lietu iepriekš nebiju dzirdējis sabiedrības mācībā. Tegnels lielāko bija pieredzi guvis Āfrikā nevis Zviedrija, un Āfrikas pieredze bija tā, kas lika viņam domāt, ka mājsēdes ir ļoti kaitējošas (jo nabadzībā viss ir grūtāk).