Jautājums cibiņiem
Kā jūs tiekat galā ar savām emocijām attiecībās ar sazombētiem draugiem/radiem?

Mans tēvs gadiem sēdēja pie Krievijas kanāliem (tagad pie youtube/facebook), un gadiem jau pauž attiecīgus uzskatus - par rietumu kulturālo pagrimumu un vēlmi iznīcināt tradicionālās vērtības, stāstus par "vecāks 1/vecāks 2" un geju propagandu, par kovid neeksistēšanu, tad vakcīnu un ierobežojumu nelietderību, utt. Tas viss no manis jau sen notek kā ūdens no pīles - redzu, no kurienes tas nāk, saprotu ar kādu mērķi tiek izplatīts, uttutjp.

Bet to kara attaisnošanu nespēju pieņemt. Sajūta it kā cilvēka vairs nav, bet tikai kaut kāda melna darvas massa. Tā kodolkara gaidīšana, stāsti par to kā mums valdība esot nacisti un priecāšānās kā latvieši tikšot "sodīti par augstprātību", kā "Krievija nekad nepieļaus, ka viņu tā pazemo". Ņirgāšanās par ukraiņiem, kas stāsta par piedzīvoto - sak, nesasitot olas omleti neuztaisīsi.

How do you deal with that? Un kāpēc vēl pēc vairāk kā gada nespēju no tā distancēties?