Garastāvoklis:	aggravated
Entry tags:	Diablo korķi elektrība vakariņas konflik

Putekļu sviestmaize ar grīdas garšu
Sveiks Cibiņ,
Nezinu, vai lasi, vai nē, bet man ir kas sakāms.
Zini tās situācijas, kad mazgājas veļa vai darbojas ieslēgta cepeškrāsns, bet kādam tai brīdī gribās ieslēgt tējkannu, lai pagatavotu sev garšīgu tējiņu un pabaudītu šo silto dziru pie sev iecienītas filmas vai seriāla, vai pat spēles? Bet vai zini, kas parasti notiek šādos gadījumos? Nesatraucies, tāpēc esmu te, lai padalītos ar savu pieredzi un pastāstītu. Parasti mājsaimniecībās nav kārtīgi pārdomāts elektrotīkls, sevišķi, ja māja tikusi būvēta vēl sieru savienības laikā. Tāpēc, bieži vien, ieslēdzot divas vai vairākas ļoti augsta energopatēriņa iekārtas, tavas mājas vai dzīvokļa elektrības drošinātāji cenšas sevi glābt no pārdegšanas un mēs kā iemītnieki, piedīvojam tā saucamo, nepatīkamo situāciju, kad izsitās korķi. Uznāk akmens laikmets. Ziema atnākusi.

Pilnīgi normāla parādība, gadās visiem. Parasti atliek tikai pāris minūtes pagaidīt, kamēr atdziest drošinātāji un var slēgt atpakaļ iekšā. Ir tikai nianse, ne visām ierīcēm patīk pēkšņi strāvas pārrāvumi, viena sevišķi cimperlīga iekārta ir dators. Pareizāk sakot atsevišķas komponentes, piemēram tava iecienītākā datu glabātuve - SSD. Gadās arī sevišķi neuzticams barības bloks kurš labākajā gadījumā var nomirt pa kluso. Sliktākajā gadījumā, ieskaut savā nāves apskāvienā vēl kadu komponenti, piemēram sevišķi trauslo mātesplati vai pat dārgo videokarti.

Ko parasti dara mājas iemītnieki, ja dzird ka virtuvē tiek ieslēgta tējkanna, zinot, ka cepeškrāsns ir ieslēgta un pilnā jaudā cepina gardas vakariņas? - Uzbļauj, lai fiksi slēdz to sūdu ārā kamēr viss nav aizgājis pa pieskari, protams!

Viss jau būtu labi, ja tas nebūtu drausmīgākais apgrūtinājums ienākot virtuvē pamanīt cik tur silti un cik smaržīgs viss, kaut arī uz plīts virmas nekas nevārās un necepjās, kā arī pirms ieslēgt gaismu, kura ir pat ļoti pa ceļam, pamanīt kā caur cepeškrāsns lodziņu spīd gaisma, kas notiek tikai tad ja tā ir ieslēgta, kā gadījumā vairākkārt ir teikts neslēgt iekšā tējkannu. Bet mēs dzīvojam absolūtas ignorances laikmetā, kur ja mums acu priekšā neizlec sarkans brīdinājums avārijas sirēnu pavadīmumā, mēs pat nenodomājam ka ir kas vainas un darbojamies tālāk.

Manuprāt esmu saprātīgs cilvēks, cik nu es satraumēts un dīvains kāds esmu vien var būt, bet ja vairākkārt šādi ir gadījies un katreiz ir ticis teikts neslēgt šīs iekārtas kopā vienlaicīgi, jo gan cepeškrāsni, gan veļasmašīnu ir iespējams nopauzēt uz 5 minūtēm, man šķiet ir tā kā laiks to jau sākt ievērot.

Rezultāts tagad ir tāds, ka esmu padarīts par sātanu, nelabvēli, ļaundari un visu iespējamo ko vien sliktu vari iedomāties, jo pacēlu balsi, lai sīkais izslēdz tējkannu un nezsit korķus. Esmu slikts, jo novērsu iepriekš minēto situāciju, esmu izglābis nesglabāto vairāku stundu darbu no tā, ka tas neatgriezeniski tiek zaudēts un par to nevis paslavēts, bet nopelts. Sīkais izslēdz tējkannu, ar spēku izslēdz virtuves gaismu, aiz sevis aizcērt durvis un ieslēdzās pie sevis, kam seko ka viņš apsēžas pie sava datora, kurš visu šo laiku bijis ieslēgts, starp.citu un turpina spēlēt savu spēli. Partneris uz mani noraugās it kā es būtu pārkāpis kādu robežu un ka man tagad jājūtas vainīgam ka uzbļāvu lai izslēdz tējkannu un procesā esmu aizvainojis tulīt 18 gadīgu bērnu. Gribu tik piebilst, ka es tiešām tikai skaļā balsī teicu: "Slēdz ārā. Nopauzē cepeškrāsni un tad vāri ūdeni!"
Esmu tāpat pēc darba piekusis, man arī nav pacietības risināt šādas pirmās pasaules problēmas. Šajā brīdī palieku dusmīgs, jo uz mani noraugās it kā es būtu staļins, jā ar mazo burtu un aizskrienu uz virtuvi, nopauzēju cepeškrāsni un uzlieku vārīties to sasodīto ūdeni. Kad tas uzvārījies, ieslēdzu atpakaļ cepeškrāsni un saucu puiku, ka ūdens uzvārījies, lai nāk taisa savu dzērienu. Šobrīd es gribu mieru, bet esmu uzvilkts, b3t pēc kāda brīža, saprotu, ka tas ūdens tur nevienam vairs nav vajadzīgs. Es nopūšos un man partneris uzliek austiņas un uzgriež mūziku skaļāk lai nav jāklausās mani.

Nu man pavisam ir slikti, Dievs pasarg es turpmāk par to satraukšos. Paņemu telefonu un eju uz virtuvi pabeigt gatavot vakariņas.

Pēc kādas pusstundas, esmu visu sataisījis, pasaucu puiku lai paņem ēdienu, nesu savu un partne4a šķīvi uz istabu lai varam šo incidentu nolikt aiz muguras. Sīkais izbrāžas no istabas, savāc šķīvi un pazūd, tas ūdens joprojām nav vajadzīgs. Esmu ienācis istabā, tieku ignorēts, jo austiņas uz ausīm, prasu vai ēdīs vakariņas. Pārprasu. Pārprasu trešo reizi, tagad jau man vēna uz kakla sāk spiesties ārā, paaugstinātā tonī ceturto reizi prasu - tagad austiņas tiek noņemtas un tam seko klusums.

Nolieku abus šķīvjus, sāku ēst. Pēc laika partneris paņem savu šķīvi un aiznes, ieliek to ledusskapī un iet dušā. Tikmēr sīkais iznāk no istabas, neko nepasaka, vismaz savus traukus nomazgāja un aiziet tālāk sēdēt pie datora. Es tikmēr vēl ēdu un domāju - priekškam es to daru? Priekškam es gatavoju ēst, priekškam man rūpēties par mūsu labklājību?

Turpmāko stundu pavadu tīrot dzīvokli, nosūcot putekļus, izmazgājot grīdas. It kā neesmu kalps un man nemaksā par darbu - ne paldies saņemu, nekā.

Vismaz mūsu datori ir strādājošā kārtībā un 2/3 cilvēkiem ir paēduši un māja tīra. Laikam jau labi pastrādāju un u,situ sev uz pleca, bet tas ir neliels mierinājums jo viss atlikušais vakars un visa nākošā diena tiek pavadīta pilnīgā Covid laika cienīgā no-contact vidē.

Kas būs rīt es vēl nezinu, bet paldies Cibiņ, ka lasīji.

Patīkamākai notij, uznāca baigā nostaļģija un izspēlēju Diablo 3 kampaņu. Bija interesanti paspēlēt. Gāju tajā iekšā ar domu, ka ja nomiršu spēlē, tad no jauna vairs nesākšu, kā būs tā būs. Personāžu nosaucu LastOne. Kampaņu izgāju, dabūju labas mantas un tad uz T13 nomiru. Nu nekas, bija jautri.

Gaidu kad būs pamatojums labot/uzla ot datoru un atlikt remontu uz vēl gadu.