Es ļoti atvainojos, bet mēs ar M bijām
retrītā un es atcerējos dažus teoloģiskus jautājumus, par kuriem es agrāk mēdzu neveikli diskutēt ar dažiem cibas draugiem, piemēram, avral un polkovnik, pie de profundis, kad viņš vēl rakstīja Cibā. Piemēram,
šeit vai
šeit.
Tad lūk, sankcionēts luterāņu mācītājs apstiprina, ka Dievs, bez šaubām, IR CILVĒKĀ IEKŠĀ, tiešā nemetaforiskā veidā, un rietumu tradīcija, ne katoliskā, ne protestantiskā, šo uzskatu būtībā nekad nav noliegusi, bet drīzāk kaut kur nobāzusi. Ideja par Dieva atrašanos tikai ārpusē esot Apgaismības laikmeta uzslāņojums, pārpratums (speciāli pajautāju).
Starp citu, Dieva radītais arī reprezentē Dievu un tas var būt pirmais, kas liek Dievu nojaust, taču taisnība, ka tas vēl nav iemesls šo radību pielūgt.
Turpretī "dzīvības avotu sevī", kā teica Polkovņiks, to gan var pielūgt, pavisam oficiāli (to atzīst gan katoļu, gan luterāņu baznīca). Jo tas patiešām ir kā avots, tiešais pieslēgums pie Dieva, Svētais gars jeb Aizstāvis. Nekristieši to sauc par enerģiju vai vēl kā citādi. Tas neiemājo mūsos periodiski, bet ir tur visu laiku. Mēs katrs sākamies Dievā. Un Svētais gars ir kā straumes, kā pavedieni, kas mūs visus savieno tajā vienā.
Jautājumu, kā mūsos var būt vienlaicīgi Dievs un grēks, kaut cik loģiski mēdz skaidrot šādi: lai gan dvēselei, protams, nekādu atsevišķu labajam un ļaunajam domātu istabiņu nav, taču aiz dvēseles ir vēl kaut kas. Proti, cilvēkam ir 1)ķermenis, 2)dvēsele un 3)Gars. Mums katram ir atsevišķs Gars kā maza peļķīte, kas pievienots pie visa pārējā baseina, pie Dieva Gara. (Rom 8:14-16; Rom 5:5; 1 Kor 2, visvairāk 10-16; 1 Kor 3:16). Viņš ir kā vērotājs, kas visu, tostarp mūsu rīcību un dvēseles uzvedību, redz skaidri un neizkropļotu (1 Kor 13:12), turklāt glabā šo info.
Un Gars ļauj arī ikvienam no mums izaudzēt sevī Kristu, šajā ziņā mēs visi esam potenciālā Marija.
Šo te praktiski visi kā viens stāsta svētie mistiķi, vizionāri, kuri kontaktu ar Dievu ir uzņēmuši, nokāpdami savos dziļumos. Arī Akvīnas Toms nekad to neesot noliedzis, jo pats bija mistiķis. Diemžēl Akvīnas Tomu es neesmu pati lasījusi un tāpēc nevaru apgalvot. Taču iedvesmojoši ir tas, ka Brālis Klauss, Svētais Niklauss no Flū (nejaukt ar Santa Klausu), kurš lika uzzīmēt
šitās krutās shēmas (parullējiet uz leju; labāku bildi nevarēju atrast) vispār esot bijis analfabēts.
Viens no veidiem, kā garantēti satikt šo Dieva daļiņu sevī un līdz ar to visu Dievu, ir kāpt sevī "lejup", vismaz 1000 stundas (ne jau pēc kārtas, protams) praktizējot kontemplāciju jeb meditāciju, kristīgo, protams, un mīlestības nodomā, ievadītu ar īsu vārdisku lūgšanu. Mīļais Polkovnik, tā pēc būtības ir tā pati uz elpu koncentrētā Jēzus lūgšana. Neko neiztēlojoties.
Es to pagaidām darīju pavisam kopā tikai 4 stundas, tāpēc vairāk palielīties nevaru.
Neņemiet ļaunā rupjo vienkāršojumu un fragmentārismu, to visu var izlasīt grāmatās daudz smalkāk, ko jūs noteikti arī esat darījuši, bet šo es gribēju pastāstīt, jo ticu, ka cilvēciska saskarsme tiešā klātbūtnē ("kur divi vai trīs manā vārdā") visu spēj darīt jēgpilnu, pateicoties Gara blīvākam pārklājumam, un manī tā vēl ir gluži svaiga.