Šorīt lija, abas ilgi nogulējām. Kad neguļ, šeit laukos lietus laikā ir nomācoši. Citādi ir labi. Man te ir daudz ko darīt. Vispirms es kurinu krāsni un plīti. Māja ir veca un mitra, jo pa ziemu netiek kurināta, tāpēc jākurina arī vasarā, izņemot ļoti karstas dienas. Vispirms es iekurinu krāsni istabā, un kad tā ir radījusi labu vilkmi, tad var ķerties arī pie virtuves. Virtuvē es uzsildu ūdeni traukiem un vispār, kā arī pusdienas gatavoju uz malkas plīts, lai taupītu gāzi, jo negribu pati mainīt balonu. Vēl es gribu līdz mammas atbraukšanai sakopt visādus kaktus, jo mammai nebūs spēka, kā arī kaut cik sakopt apkārtnē tādas lietas, kuras es zinu, ka vecāki nedarīs. Taču nav taisnība, ko es reizēm saku, ka mēs te māju neremontējam un dārzu nekopjam - jo tētis rūpējas gan par diezgan daudz ko, ar viņa gādību ir salabota apkures sitēma un man tagad ir viegli, nekas nedūmo; nomainīts jumts verandai un vispār, kopš vectēva nāves (jau 27 gadi) tētis ir vairākas reizes noorganizējis arī remontu, diemžēl tas drīz vien vairs nav jūtams tā paša vecuma (krietni vairāk nekā 100), mitruma un ziemā nekurināšanas dēļ. Dārzs arī apbrīnojami labi saglabājies, ražo vēl ogu krūmi un arī dažas ābeles, kaut gan pamazām tomēr iet mazumā, un dažus iestādītos ziemā nograuž zaķis, tur vajag metāla sietu. Dažas puķes ir iznīkušas, bet dažas vēl ir. Tagad te ir mazāk koku nekā manā bērnībā, jo daudzi vecie ir nozāģēti vai apzāģēti, vispār man patīk, ka ir vairāk saules, jo ēnas un koku tāpat vēl pietiek. Te ir labi dzīvot karstumā. Tagad nav karsti, un mani tracina mitrums un tā smaka spilvenos, segās un visur, kas te paliek pa ziemu. Vajadzētu nopirkt jaunus un vest ziemā uz Rīgu. No smaržām visas citas man patīk, zāles smarža un liepziedi, un pat dūmi mazās devās. Man patīk aka un plīts un riekstukoks un ābeles, man patīk vasaras sākumā mežrozītes, bet tagad nav, toties ir korintes, šogad diezgan treknas. Man patīk, ka tuvu ir liels mežs. Man nepatīk, ka tik tuvu ir kaimiņi, jo te ir lauki, nevis vasarnīcu kooperatīvs, taču tētis saka, ka agrāk mājas cēluši tik cieš blakus pret vilkiem. Man nepatīk tēta dzīvžogs, ko viņš iestādījis pa robežu uz lauka un meža pusi, tas izskatās nedabīgi un absolūti neiederas ainavā, taču zinu, ka visticamāk neaiztikšu to NEKAD.
Vēl es cenšos nogrābt Mārtiņa nopļauto zāli, lai nepūst uz zemes, bet man lēni iet, nav visam spēka. Nekāds mauriņš te nav, viss tāds nelīdzens, kā jau kad reti pļauj un vēl retāk nogrābj. Pamazām ar to samierinos.
Tā kā mēs te esam tikai divas, traukus es varu mazgāt tikai vienu reizi. Meita tagad uzvedas ciešami. Varbūt viņa ir tāds cilvēks, kam vajag mierīgu dzīvi.