annuska ([info]annuska) rakstīja,
@ 2010-01-19 11:25:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Kad es gāju ceturtajā, un arī trešajā un otrajā klasē, nu varbūt vienīgi pirmajā ne, es vecākus ar savām mācībām praktiski neapgrūtināju. Visu izdarīju pati un biju teicamniece. Bet mans dēls tā nevar. Nerunājot par angļu valodu, kur viņam ir sūdīga skolotāja un mana palīdzība tiešām vajadzīga, arī pārējo mājasdarbu pildīšanā viņš gribētu maksimāli iesaistīt visus klātesošos. Ja esmu mājās, ļoti grūti izvairīties un darīt savas lietas. Savukārt, kad tiešām palīdzu, tad man viņu gribas piekaut jau pēc pirmajām 5 minūtēm. Neprasme loģiski (vismaz manuprāt loģiski) domāt savienojumā ar nepacietību un nepieklājību. Taču tas ir mans mīļais, jūtīgais, sirsnīgais un talantīgais dēls.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]apriori
2010-01-19 12:52 (saite)
jā, es tieši ar to cīnos šobrīd. tajās retajās reizēs, kad satieku brāli, gribas, lai ir forši un mierīgi, bet tiklīdz runa ir par mājasdarbiem un skolu - vienkārši nevaru. pilnīgi viss, ko un kā viņš dara, nokaitina, un es nevis skaidroju, bet spiežu pareizās atbildes no viņa paša ārā, kas, protams, ir pilnīgi neproduktīvi. gribas bļaut, purināt, atmest ar roku. un pēc pāris stundām paliek slikti un bēdīgi, un mokos sirdsapziņas pārmetumos par savu attieksmi.

(Atbildēt uz šo)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?