jā, es tieši ar to cīnos šobrīd. tajās retajās reizēs, kad satieku brāli, gribas, lai ir forši un mierīgi, bet tiklīdz runa ir par mājasdarbiem un skolu - vienkārši nevaru. pilnīgi viss, ko un kā viņš dara, nokaitina, un es nevis skaidroju, bet spiežu pareizās atbildes no viņa paša ārā, kas, protams, ir pilnīgi neproduktīvi. gribas bļaut, purināt, atmest ar roku. un pēc pāris stundām paliek slikti un bēdīgi, un mokos sirdsapziņas pārmetumos par savu attieksmi.