annuska ([info]annuska) rakstīja,
@ 2010-01-19 11:25:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Kad es gāju ceturtajā, un arī trešajā un otrajā klasē, nu varbūt vienīgi pirmajā ne, es vecākus ar savām mācībām praktiski neapgrūtināju. Visu izdarīju pati un biju teicamniece. Bet mans dēls tā nevar. Nerunājot par angļu valodu, kur viņam ir sūdīga skolotāja un mana palīdzība tiešām vajadzīga, arī pārējo mājasdarbu pildīšanā viņš gribētu maksimāli iesaistīt visus klātesošos. Ja esmu mājās, ļoti grūti izvairīties un darīt savas lietas. Savukārt, kad tiešām palīdzu, tad man viņu gribas piekaut jau pēc pirmajām 5 minūtēm. Neprasme loģiski (vismaz manuprāt loģiski) domāt savienojumā ar nepacietību un nepieklājību. Taču tas ir mans mīļais, jūtīgais, sirsnīgais un talantīgais dēls.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]annuska
2010-01-19 12:42 (saite)
protams, bet es jau cepos, ka man pašai tas nebija vajadzīgs, un grūti pieņemt, ka bērns lempīgāks. vai arī man bija labākas skolotājas skolā, nez. meitiņa man ir teicamniece, bet viņai arī subjektīvi iet ļoti grūti.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


(Anonīms)
2010-01-19 12:53 (saite)
es arī biju teicamniece un neviens nepalīdzēja. nevis tāpēc, ka man nevajadzēja, bet nebija kam to darīt, vecākiem vienkārši nebija laika ar tādām lietām nodarboties. pat ja viņi kādreiz pieķērās, tad drīz vien atmeta ar roku, jo "kad mēs mācījāmies, viss bija savādāk". tā nu es iemanījos pati ar visu tikt galā, bet brāļi vienkārši neizdarītu vispār, ja nevaktētu.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?