Geimera ramblings par nostaļģiju
Vopšem uzinstalēju es veco FPS Build dzinēja šūteri "Blood". Tie, kas nezina, tā ir 1997. gada spēlīte, kura izcēlās ar īpaši maniakālu noformējumu un attieksmi. Galvenais varonis ir jucis, slepkavniecisks gunslingers - zombijs, kurš dodas galināt citus kultistus, dēmonus un zombijus. Kādreiz man "Blood" ļoti patika, gribējās paskatīties, vai tā vēl joprojām ir.

Sasodīts, tā spēle liekas vienkārši lieliska. Tagad spēlējot to uz augstākas grūtības pakāpes (proti, vidējās, kura jau ir diezgan sūra), bet ar peli, tā sagādā totālu baudījumu. Spēles ieroči ir pārdomāti sabalansēti un galvenais tos ir patīkami lietot (ne tā kā tajā populārajā draņķī "Redneck Rampage"). Ienaidnieki, lai arī nedaudzi, ir gana interesanti, lai tos varētu sist atkal un atkal.

Tā spēlējot, es aizdomājos, par to, ka mūsdienu šūteri kaut kādā mērā definē ultrawannabe reālistiskie Call of Duty vai Crysis, kuros kopumā nav tāda draiva, kā šajā vecajā "Blood". Tur geimplejs sastāv no aizstūra apšaudes, līdz nākamās skripta ainas trigerošanai, ar kopumā saturiski identiskiem ieročiem un ienaidniekiem. Turpretī vakar, es tiku iemests šaurā slēgtā telpā, kurā iepludināja ap desmit cirvjiem bruņotus zombijus. Lieki nedomājot, izrāvu uzticamās mēslu dakšas un metos mežonīgā riņķa dancī, līdz visi bija pievārēti, un pats tikai daļēji apcirsts.

Kaut kā dikti man pietrūkst tāda veco FPS fīlinga, kurā ieročiem bija lādiņi ar atsevišķu ceļošanas ātrumu, kas ļāva no tiem eleganti izvairīties un kur vidējā seno šūteru galvenā varoņa ātrums ir kā minimums 50km/h.

Tāpēc es ar lielu interesi un nepacietību gaidu "Duke Nukem Forever".


Vēl šodien uzspēlēju savu paštaisīto "Gentleman vs Gargoyles" spēlīti. Un arī tā man ļoti patika tīri no geimplejiskā procesa. Šo to tagad darītu savādāk, bet kopumā balanss un idejas ļoti apmierinošas. Tā paglaudījis sevi, nu varu atgriezties pie citām lietām.