Atceros tādu skatu. Kultisti un inkvizitori sēž vilciena restorānvagonā, gar logiem slīd apokaliptiska pamestība. "Dzeram tostu", smieklos kratīdamies ķērc viņu barvedis, "par misticismu un asiņainām izvirtībām! Par spīdzināšanu, cilvēces postu un mūsu greznās visatļautības mūžīgu pastāvēšanu!" Brāzmainā entuziasmā virs galda noklankšķ nocirstas galvas, kas līdz malām pilnas ar tumšu, aizvēsturisku sarkanvīnu no katakombu pagrabiem, kuros kultisti ceļ savu nešķīsteņu armiju. Tās ir priesteru galvas no baznīcas, kuru vēl iepriekšējā stacijā tie pārvērtuši par sātana pielūgšanas templi un noturējuši tur savu baiso rituālu (ar upuriem, arī jaunavām). Taču barvedis drīz kļūst nikns un viņa seja sašķobās atbaidošā grimasē. "Vēl vīnu! Es tikko sūtīju pēc vīna! Kāpēc neviens nekad neklausa manas pavēles? Jūs par to samaksāsiet ar savu dzīvību!" Kalpi-zombiji atraujas no viņa, taču ir jau par vēlu - Tomsona automāts bez žēlastības izslauka viņu rindas, un kūpoša uz zemes noklaudz apaļā magazīna. Tad klusi nočīkst durvis, un ienāk zombijs ar jau sen pasūtīto vīna muciņu. Barvedis izrauj to no viņa rokām un atkorķē.

Bet tad mana zābakotā kāja, šķindot svina piešiem, atsper izgreznotās vagona durvis un noklikšķ mans tikko uzlādētais vinčesters. "Pieraugi, ka šis vīns tev neizrādās par stipru," es saku savā čērkstošajā aizkapa balsī un izšauju pa muciņu, kas īstenībā ir pildīta ar šaujampulveri. "ĀĀĀ, PENDEHO!!" kliedz barvedis, eksplodējot asinīs. Viņa norautās plaukstas vēl cenšas aptvert manu kaklu, taču tā vietā aptver dinamītu un uzsprāgst.

Tas, un vēl bija nenormāli kruti uz tā kuģa, kas bija iestrēdzis ledū.