Braucu tramvajā, cīnīdamās ar pleijera baterijām un pārmetošu iekšējo balsi, kas apgalvo, ka lasīt grāmatu ir daudz vērtīgāk un labāk nekā klausīties mūziku. Tramvajs apstājas kārtējā pieturā, kurā ir piķa melna tumsa, un pēc brīža izdzirdu kaucošas bremzes un būkšķi. Uzreiz ir skaidrs, kas noticis, un paskatos pa labi logā uz pieturu - notriekta meitene, kas tūliņ pat lēni pieceļas, nolien ietves malā, aptver seju ar rokām un sāk raudāt. Un tad notiek divas mani šokējošas lietas - pirmkārt, mašīnā sēdošie acīmredzami vilcinās, pirms izkāpt un pieiet pie meitenes. Tajā brīdī nemaz nešaubījos par to, ka tiek apsvērta iespēja laisties prom, tagad domāju, ka tas varēja būt arī apjukums.
Otrkārt - deviņdesmit procentu tramvaja publikas, kura ir pagadījusies tipiska tramvajam (pļāpīgas, kareivīgas pusmūža tantes un pensionāri), piepeši lec kājās, ar apbrīnojamu sparu metas pie tramvaja durvīm un cenšas izbāzt degunu ārā pa tām cik nu tālu var, kāri un truli blenžot uz joprojām raudošo meiteni un automašīnas šoferi, kurš mēģina ar viņu runāt.
Tie drausmīgie pasažieru skatieni man bija kā blieziens pa galvu. Visiem kā vienam acīs ierakstīta cerība, ka meitene būs ievainota, ka šoferim būs nepatikšanas. Kā Vilks teica - ka tik izlauzties no vienmuļās, neinteresantās un nevardarbīgās dzīves uz cita nelaimes rēķina.
Šajā brīdī gribas atsaukties uz Diānas postu. Mentālā netīrība.