the happiest days of our lives
Dīdos un aizrautīgi gaidu diktafona piegādi. Un joprojām nesaprotu, kāpēc es firmas pārstāvim pa telefonu uz viņa jautājumu par vēlamo piegādes laiku atbildēju "ē, pēcpusdienā.. pēcpusdienā būtu labāk", kaut gan mājās dirnēšu visu dienu.
Vērojot visu pēkšņo aizraušanos (vai tās pēkšņu masveida izrādīšanu) ar kultūru - proti, ik pa brīdim žurnālī pavīd kāda viedoklis par kādu filmu, kāda sajūsma par kādu grāmatu, un galu galā arī Seraphim aptauja par atkarībām un kultūru kā variantu tajā - atcerējos savu pienākumu pret pasauli un Dostojevski - solījumu sev un māsai, kura jau pusgadu Noziegumu Un Sodu nenes atpakaļ uz bibliotēku, griežot zobus un klausoties manos "es tūlīt, es drīz, es izlasīšu, izlasīšu, goda vārds" tipa tekstos. Diemžēl nācās konstatēt, ka esmu pavisam atgājusi no grāmatas noskaņas un pat nevarēju atrast rindu, pie kuras pēdējoreiz apstājos (starp citu, braucot uz Rēzekni Ģaģa Ļošas kompānijā). Baidos, ka līdz galam tā arī netikšu.
Nu ko, ķeršos pie Džeka Londona (tā teikt, ar lielāko prieku palieku uz depresīvo rakstnieku viļņa). Paņēmu divus kopoto rakstu sējumus, uzšķīru viena sējuma pirmo lappusi ar uzrakstiem "Baltais Ilknis" un "Dzīvotgriba" un pirmo reizi mūžā man bija sameties skumji, jau atverot grāmatu.