vakar savam kaķītim dziedāju dziesmas. Kādas nu mācēju, gan divas dūjiņas, kas karā dūdoja, tad visiem labi dzīvot tēvu zemē, jo zaķis cilpas met, kur zaķene iekrīt un avots tecēdams neiztek - piena upes solīdams, Ancīti ieaijāju vienā pantiņā, jo tālāk nezinu. Jāuzrauj kas gaisīgāks, ko tik dūjām bēdīgām. Jā, arī par to skuķi, kas auj baltas kājas un lec dārziņā vainagu pīt. Es nezinu, kurā dienā viņa to laiskumu varēja atļauties, gan jau saimnieka meita izlaistā. Nu, lūk, un viņa tur pin savu balto rožu vainagu, ko liek galvā. Bet par ērkšķiem jau nedziedās, nekas, ka sirdī dur par palaidnībām, ko pati strādājuse. Skaistas jau rozes, būtu sarkanās, bet, nē, ir baltas un šķīstas. Protams, saceļas rīta vējš tiem, kas nakti negulējuši, tas pats, kas jaunu meitu brunčus plivina. Vai par maz cepures un veļa uz striķa sūdzējušies?! Mieru nedod! Jā, vējš, redz, iepūš to vainagu dzelmē. Nemainīgā sievietes daba, tās raudas un lūgšanās, liek brāliņam ņemt laivu un braukt pakaļ. Kokus cirst māki?! Laivu tēst arī? A, nu ka, tam vainadziņam pakaļ! Kas par vīrieti, ja nebīsies atbildības? Ošu laiva tam par smagu, liepu laiva par vieglu, vai maz gatavs airēt?! Un tikai ziedu laiva, maigums saldais juceklīgi kairinoš, tas ziedu nektārs, tā buķete rokās un pie krūts, glābj meitu. Un sakiet vēl, ka latvieši depresīvi. Romantiķi īstie, kam klusībā asas izjūtas vien prātā. Re, kāda skaista dziesma, laimīgām beigām.