|
|
Thursday, March 1st, 2018
| |
23:13
|
marts atnāca ar nelāga ziņām. Nē, marts nebija vainīgs, bet tas divdesmitastotais februāris. Viņš vienmēr tāds viltīgs licies, tā kā vārdā Karina. Nepatīk. Tas nav tikai tas milzu aukstums, kas ielien zem kaulu plēves un dīdās. Ko, dīdies, mērgli?!
es arī dīdījos, nevaru aizmigt. tas divdesmit astotais tumsā tuklām rokām plakšķina pa segas virsu un čukst:"Amī. tu jau guli? Nāc padomāt!". taustās. atvēzējos un spēru tam, kas uz segas bij uzlīdis. tikai dzirdēju blīkšķi uz grīdas, vairāk neko. tādā klusumā arī iemigu. miegā galva sāp, acis arī. kad aiz vienas acs spiež, tad zini, drīz migrēnas lēkme. mhm, jā, arī redzes sprakšķis tikko nozibsnīja, jā, jā, tūliņ jau būs klāt. Bet, kad aiz abām acīm sāp, vai divas migrēnas nāks? un kas vispār atnāks? ibu - pro šmo ratio - puse no četrsimts. jaunai dienai.
"oo, sera, sera! The future's not yours to see..." dzied mana deviņdesmitdivgadīgā gaiļa sieva. vakardiena pagājusi, rītdiena nav apsolīta.
|
|
(3 comments | ir ko piebilst)
|
| Saturday, February 24th, 2018
| |
11:53
|
|
vakar savam kaķītim dziedāju dziesmas. Kādas nu mācēju, gan divas dūjiņas, kas karā dūdoja, tad visiem labi dzīvot tēvu zemē, jo zaķis cilpas met, kur zaķene iekrīt un avots tecēdams neiztek - piena upes solīdams, Ancīti ieaijāju vienā pantiņā, jo tālāk nezinu. Jāuzrauj kas gaisīgāks, ko tik dūjām bēdīgām. Jā, arī par to skuķi, kas auj baltas kājas un lec dārziņā vainagu pīt. Es nezinu, kurā dienā viņa to laiskumu varēja atļauties, gan jau saimnieka meita izlaistā. Nu, lūk, un viņa tur pin savu balto rožu vainagu, ko liek galvā. Bet par ērkšķiem jau nedziedās, nekas, ka sirdī dur par palaidnībām, ko pati strādājuse. Skaistas jau rozes, būtu sarkanās, bet, nē, ir baltas un šķīstas. Protams, saceļas rīta vējš tiem, kas nakti negulējuši, tas pats, kas jaunu meitu brunčus plivina. Vai par maz cepures un veļa uz striķa sūdzējušies?! Mieru nedod! Jā, vējš, redz, iepūš to vainagu dzelmē. Nemainīgā sievietes daba, tās raudas un lūgšanās, liek brāliņam ņemt laivu un braukt pakaļ. Kokus cirst māki?! Laivu tēst arī? A, nu ka, tam vainadziņam pakaļ! Kas par vīrieti, ja nebīsies atbildības? Ošu laiva tam par smagu, liepu laiva par vieglu, vai maz gatavs airēt?! Un tikai ziedu laiva, maigums saldais juceklīgi kairinoš, tas ziedu nektārs, tā buķete rokās un pie krūts, glābj meitu. Un sakiet vēl, ka latvieši depresīvi. Romantiķi īstie, kam klusībā asas izjūtas vien prātā. Re, kāda skaista dziesma, laimīgām beigām.
|
|
(4 comments | ir ko piebilst)
|
| Friday, February 23rd, 2018
| |
14:32
|
|
nu, labi, ja reiz nekožat, tad pastāstīšu par savu kaķi. Klasiskā kaķu vecene, domāsiet, bet nu, jā, un nē. Itkā nē. Paņēmu no patversmes pirms desmit gadiem. Kopumā jauks un tā - baigi gudrais ar nikneimu šinšila - tā iedēvēja kundzītes, kas divus kaķu brālīšus no ielas savāca. Bet stāsts par šodienu, kad ieeju istabā un saožu sū smaku, protams, atkal vīra drēbēm uzdir*is. Jau trešā reize šajās divās nedēļās. Ko tad darīt? Cietsirdība jau nepieļaujama, bet pārmācīšana vai vismaz parādīšana, ka es neesmu mierā ar šito, gan ir pat ļoti vēlama. Diezgan paredzama epizode, kad kaķa deguns tiek ļoti tuvu pietuvināts paša izkārnījumiem. Nepatīk, taču, ne?! Pats jau savus graudiņus nesavāks, tāpēc palaižu vien vaļā, lai bēg. Pēcāk, kad salīgām mieru, šim saku: "Es saprotu, ka tu mani aizstāvi, bet nejau šādā veidā!" Kam dzīvnieki tie varbūt būs pamanījuši, ka šamie tomēr, cik primitīvi tik emocionāli inteliģenti. Ar vīru pāris dienas tādā kā strīdu garastāvoklī. Nē, nu nekaujamies, nelamājamies un viens otru neapsaukājam, bet ļoti ātri uzvelkos. Te ne tāds tonis no viņa puses vai vēl nezin kādi sīkumi, mati šodienai pārāk cirtaini. Un šādās pāris reizēs kaķis liek kluci uz vīra drēbēm, kas, ieraduma pēc, nomestas uz grīdas. Domāju, ka abus ieradumus neizmācīšu, ne keķa kluča likšanas spēku, ne arī nomestās dienas drēbes, kas pēc darba ērti apmainītas pret pļūtenēm. Nē, nu, pļūtenes šoreiz jau labu labās bikibokī treņuskas, iepriekš bija gadus, nepārspīlējot vismaz piecpadsmit, vecas, mātes gādīgi lāpītas jau nenosakāmu krāsu. Celīšu un dibena apaļuma formas smuki ieņēmušas. A tās netīšām aizmirsu ceļa somā ielikt, kad braucām mājās no laukiem. Nu, ko?! Pakaļ jau simts kilometrus nebrauksi, jāpērk jaunas.
|
|
(5 comments | ir ko piebilst)
|
| |
12:36
|
|
|
|
|
|