nu, labi, ja reiz nekožat, tad pastāstīšu par savu kaķi. Klasiskā kaķu vecene, domāsiet, bet nu, jā, un nē. Itkā nē. Paņēmu no patversmes pirms desmit gadiem. Kopumā jauks un tā - baigi gudrais ar nikneimu šinšila - tā iedēvēja kundzītes, kas divus kaķu brālīšus no ielas savāca. Bet stāsts par šodienu, kad ieeju istabā un saožu sū smaku, protams, atkal vīra drēbēm uzdir*is. Jau trešā reize šajās divās nedēļās. Ko tad darīt? Cietsirdība jau nepieļaujama, bet pārmācīšana vai vismaz parādīšana, ka es neesmu mierā ar šito, gan ir pat ļoti vēlama. Diezgan paredzama epizode, kad kaķa deguns tiek ļoti tuvu pietuvināts paša izkārnījumiem. Nepatīk, taču, ne?! Pats jau savus graudiņus nesavāks, tāpēc palaižu vien vaļā, lai bēg. Pēcāk, kad salīgām mieru, šim saku: "Es saprotu, ka tu mani aizstāvi, bet nejau šādā veidā!" Kam dzīvnieki tie varbūt būs pamanījuši, ka šamie tomēr, cik primitīvi tik emocionāli inteliģenti. Ar vīru pāris dienas tādā kā strīdu garastāvoklī. Nē, nu nekaujamies, nelamājamies un viens otru neapsaukājam, bet ļoti ātri uzvelkos. Te ne tāds tonis no viņa puses vai vēl nezin kādi sīkumi, mati šodienai pārāk cirtaini. Un šādās pāris reizēs kaķis liek kluci uz vīra drēbēm, kas, ieraduma pēc, nomestas uz grīdas. Domāju, ka abus ieradumus neizmācīšu, ne keķa kluča likšanas spēku, ne arī nomestās dienas drēbes, kas pēc darba ērti apmainītas pret pļūtenēm. Nē, nu, pļūtenes šoreiz jau labu labās bikibokī treņuskas, iepriekš bija gadus, nepārspīlējot vismaz piecpadsmit, vecas, mātes gādīgi lāpītas jau nenosakāmu krāsu. Celīšu un dibena apaļuma formas smuki ieņēmušas. A tās netīšām aizmirsu ceļa somā ielikt, kad braucām mājās no laukiem. Nu, ko?! Pakaļ jau simts kilometrus nebrauksi, jāpērk jaunas.