|
|
|
Februāris 1., 2017
13:10
Grūti pārslēgt smadzenes atpakaļ darba režīmā.
|
Janvāris 23., 2017
14:02
Apbrīnojami, kā tie hormoni strādā. Karlīna var naktī atnākt un ierāpties man blakus gultā, bet es pat nepamanu, taču zīdainītim atliek tik mazliet sākt knosīties savā šūpulī, kad man jau acis kā pogas.
|
Janvāris 11., 2017
15:42
Iekšējais ikdienas dialogs:
- Beidz rīt, sieviete!
- Nevaru... Šokolādīte tik garšīga...
- Es redzu! To visi redz! Viņa sēž tieši uz Tavu džinsu malas.
- Jā, bet tā kūciņa arī tik apetetlīga...
- Tev taisnība. Labi - ēd ātri un daudz. Tievēsim citu dienu.
|
Janvāris 3., 2017
13:41
- Karlīna, kas Tu gribēsi būt, kad izaugsi liela?
- Cilvēks.
- Bet ar ko Tu nodarbosies, tāds liels cilvēks?
- Ar instrumentiem. Man būs visādi instrumenti. Āmurs. Es uzkāpšu pa trepēm uz jumta un bum-bum-bum sitīšu.
- Ō! Tu būsi ļoti tehniska sieviete! Un tad jau Tev arī naglas vajadzēs, lai jumtu sataisītu?
- Nē. Naglas nevajadzēs. Sitīšu ar āmuru.
|
Janvāris 2., 2017
09:26
Sveiks, divi tūkstoši septiņpadsmitais!
Ceru, ka Tu būsi pilns veselības, prieka, smieklu, pacietības, emocionālu un finansiālu kāpumu, saskaņas un mīlestības visās tās formās uz izpausmēs.
|
Decembris 21., 2016
22:34
Man šķiet, ka es pamazām kļūstu mierīgāka. Iekšēji. Beidzot.
Bet varbūt tas tāds viegls pašapmāns un es vienkārši pie sevis esmu pieradusi.
|
Decembris 19., 2016
11:12 - 4 mēneši
Savos četros mēnešos Matilde ir ļoti sabiedriska un omulīga jaunkundze. Viņai patīk dzīvoties cilvēkos, vedot brāli uz mēģinājumiem vai treniņiem, viņai patīk bērnu ballītes, viņa labprāt dzīvojas pa svešu cilvēku rokām un grib, lai viņu nēsā apkār tā, lai viņa var visu redzēt un pētīt.
Matilde daudz pļāpā, ārkārtīgi daudz smaida un smejas pasaulē skaistākajos bēbīšu smieklos.
Viņai kut, īpaši kakls, un tas ir tik mīlīgi!
Absolūti brīvi un veikli veļas caur labo pusi un pāris reizes ir apvēlusies arī caur kreiso. Atpakaļ īsti neveļas, dažas reizes tas sanācis tikai nejauši.
Maza kode. Apakšējo zobu vietiņas ir mazliet piepampušas un iezīmējušās jau, tāpēc lēdija sākusi kost. Labā ziņa - pārsvarā pirkstos. :)
Knupi vēl arvien nelieto, bet vīrs nav atmetis cerības viņu pie tā pieradināt. :D
Karlīna beidzot ir sapratusi, ka māsa aug arvien lielāka, un nu sapņo par visu to, ko viņas abas kopā darīs. "Kad viņa būs tikpat liela kā Karlīna, mēs kopā celsim no lego cietumu brālim. Mēs abas lēkāsim un dejosim baletu. Mēs būsim labākās draudzenes."
Un tiklīdz Matilde ieraudas, tā Karlīna sāk dziedāt:
Maza, maza Matildīte
Tek pa ceļu dziedādama.
|
Decembris 14., 2016
08:51
Vakar, kad abas ar Matildi aizdevāmies uz dārziņu pēc māsas, sākām pļāpāt ar meitas audzinātāju, kura priecājās par abām meitenēm un izteica frāzi, ka Karlīna jau vēl mazo māsiņu uztver kā tādu lellīti. Karlīna tam sirsnīgi iebilda: "Nē! Matilde ir tā kā tāds mazs cilvēciņš!"
Atgādināja dēla secinājumu apmēram tajā pašā vecumā - bērni nav nekādi bērni, tie ir mazi cilvēki.
|
Decembris 12., 2016
18:23
Skaidrs, ka mūsu super pļāpīgā meita runā ārprātā daudz un ļoti labi savam div-ar-pusi gadu vecumam. Vīrs viņai grib piemontēt vārdu skaitītāju. Bet ir viens vārds, kuru viņa izrunā tā, ka man katru reizi pie sevis jānosmaida. "Pimpu palva" jeb plašāk zināma kā pildspalva.
|
Decembris 9., 2016
10:32
Lieta, kas man pašai sevī ļoti patīk - es tādos pavisam mazos (nozīmības ziņā) mirkļos spēju sajusties absolūti laimīga. Noķert prieku aiz astes, dziļi ieelpot viņu plaušās un no sirds izbaudīt. Piemēram, ziemas saulainā dienā, braucot pār piesnigušiem laukiem, kad mašīnā saldi aizmidzis bēbītis, bet rokā gardas kafijas krūze. Vai sadedzot skaistas sveces. Un sakārtota māja vakarā, kad bērni beidzot laicīgi aizdevušies gulēt. Saule.
Sajust to prieka brīdi, sakoncentrēties uz to un padarīt pavisam īpašu.
Jā, es protu pati sev apzināti uzburt laimi. Tā ir viena no manām labākajām īpašībām.
|
Decembris 8., 2016
10:00
Zināt to sajūtu, kad paliek kauns citu cilvēku vietā? Nu, kad viņi sataisa skandālu uz līdzenas vietas ar vienu domu - pazemot apkalpojošo personālu (pārdevējus, oficiantus utt) tāpēc vien, lai parādītu, ka ir pārāki un tā var izdarīt.
Ļoti nepatīkami, lai neteiktu vairāk.
|
Decembris 7., 2016
11:22 - par ko Tu gribēji kļūt bērnībā?
Bērnībā sapņoju par to, kā ceļošu pa pasauli un pētīšu dzīvniekus. Es kāri lasīju Džeraldu Darelu un plānoju sekot viņa pēdās - doties jaunu sugu atklājumos, nemitīgos piedzīvojumos un vadīt dzīvi, zvēru bara ieskauta. Es lasīju par dzīvniekiem, tos vēroju un kā pirmo soli ar draudzeni plānojām atklāt nelielu laboratoriju pagraba telpā, kura kādreiz tika izmantota fotogrāfiju attīstīšanai, bet līdz ar modernāku laiku ienākšanu bija zaudējusi savu funkciju. Mēs ķērām dažādus kukaiņus, vardes, peles (kuras arī tirgojām) un stiepām mājās pusslimus putnus (kuri visi nomira, izņemot vienu, kurš aizbēga). Visu brīvo laiku mēs pavadījām staļļos, uz kurieni ar riteņiem braucām ik rītu septiņos un vispār bijām mazliet apsēstas ar visādām dzīvām radībām.
Vēlāk es sāku domāt mazliet loģiskāk un secināju, ka (iespējams) jaunu sugu atklāšana varbūt tomēr nebūs mans ceļš, ņemot vērā to, ka lielākā daļa dzīvo radību jau būs atrasta un iegrāmatota. Droši vien kādu filmu iespaidā es sāku sapņot par vaļiem un delfīniem, plānojot studēt okeonoloģiju un redzot sevi uz kuģa saulrietā, kamēr apkārt lēkā delfīnu bari. Grasījos doties studēt uz Franciju, bet mans sapnis nomira līdz ar jaunu mācību priekšmetu ienākšanu stundu sarakstā, kas atnesa līdz manai apziņai vādu "ķīmija" un secinājumu, ka jebkas, kas prasa ķīmijas zināšanas, noteikti nebūs man. Tā bija septītā klase? Jā, tad es pārstāju sapņot par savu zooloģes un atklājējas karjeru.
Vēlāk, rīkojot skolā pasākumus, uzvedot īsus skečus, runājot smalkas runas un dzeju, es domāju, ka varētu būt aktrise. Man tas labi padevās un viena no skolotājām man vēl vienpadsmitajā vai divpadsmitajā klasē teica, ka ar mani nerunāšot, ja es neiestāšoties aktieros. Bet laikam jau tā aktieru padarīšana man nešķita TIK ļoti svarīga, lai riskētu ar to, ka var nākties visu mūžu teātra izrāžu fonā tēlot koku (ja nu tomēr no manis prīma nesanāk) un tam vēl veltīt visus vakarus un nedēļas nogales sezonā.
Tā nu es nekļuvu ne par ko prātīgu, kas slēptos zem apzīmējuma "profesija". Vismaz man ir tāda sajūta.
|
Decembris 1., 2016
15:37 - Vakara sarunas
- Un kā Tev, Krišjāni, šodien gāja? Kas lielisks notika dārziņā?
- Zini, kas bija vissuperīgākais notikums?! Mēs uzvedīsim lugu! Un es esmu vienīgais, kurš zina, kāda viņam būs loma, jo citiem to pateiks tikai rīt. Es būšu Kraukšķītis! Jo es runāju visvairāk visā bērnudārzā!
|
Novembris 29., 2016
08:28
Vakar saliku logos gaismiņas, sadedzu kaudzi sveču, māja bija sakārtota, grīdas smaržoja pēc tīrības un atnāca tāda kā svētku sajūta. Šorīt aiz loga balta pasaka un ir tik labi, ka tas ir tur - aiz loga. Bet te - kapučino un kamīns. Mazais bērniņš vēl guļ, lielie aizskrējuši un bērnudārzu, blakus murrā kaķis, kurš izstiepies kamīna siltumā, ir tik mierīgi un labi.
|
Novembris 23., 2016
15:25
Mazais bērniņš šodien pirmo reizi apvēlās.
3 mēneši un 6 dienas.
|
Novembris 22., 2016
17:33
Karlīnai patīk visādi gudri izteikties. Un no divgadnieka mutes tas skan tik mīlīgi!
- Mammu, vai Tu man, lūdzu, palīdzēsi uzvilkt zeķes? Man tas neveicas pārāk labi.
- Lūdzu! Jūs, jaunkundzīt, pa priekšu!
- Neuztraucies, mammu. Brālim viss būs kārtībā. Es viņam palasīšu grāmatu.
- Matilde, Tu tikai nesatraucies. Būs labi. Visu kontrolē meitenes.
|
16:40 - No zobena saule lēca
Pirmais No zobena uzvedums bija tad, kad Krišjānis bija dažus mēnešus vecs. Vīrs toreiz mani palaida brīvsolī ar draudzeni, un mēs abas skatījāmies izrādi, sirsnīgi apraudoties visam pa vidu. Neticami, cik talantīgi ir mūsu tautieši, kuri ko tādu veido.
Pēc 3 gadiem Krišjānis bija tikko sācis dejot tautiskās dejas un mēs jau visi trīs kopā braucām skatīties atkārtoto uzvedumu, lai parādītu jauneklim, kā dejo viņa mazliet pieredzējušākie deju kolektīva biedri. Krišjānis sēdēja man klēpī, es viņam skaidroju līdzi sižetu un atkal slaucīju asaras.
Bet tagad, kad atkal pagājuši 3 gadi, mēs uz No zobena devāmies kuplā ģimenes lokā, lai redzētu, kā tad Krišjānis pats savos 6 gados jau lec bērnu dejas No zobena laukumā. Es sēdēju, skatījos izrādi un domāju par to, cik neticami mainījusies mūsu dzīve kopš iepriekšējā uzveduma pirms 3 gadiem. Nu mums ir arī 2 meitas, kurām šo visu rādīt. Un, ja No zobena uzvedīs vēlreiz pēc 3 gadiem, tad arī Karlīna dejos bērnu dejas, bet Krišjānis jau leks tīņu partiju...
Gatavošanās No zobena uzvedumam mazajiem prasīja ne tikai ikdienas ierastos mēģinājumus, bet speciālus mēģinājumus vasaras brīvlaikā, nometni Limbažos un nu 4 dienas viņi praktiski dzīvoja Ķīpsalā. Un tādiem maziem cilvēkiem tas ir ļoti liels darbs un slodze - agri celties un braukt, visu dienu būt uz strīpas ar mēģinājumiem, koncertiem, nepazušanu, organizētām ēšanām, iešanām uz wc, lai nevienu nepazaudētu pa ceļam... Mājās pēc pusnakts, no rīta atkal atpakaļ. Bērniem tas bija milzu piedzīvojums tā dēļ vien, ka visi brauca kopā ar autobusu uz Rīgu un visas dienas tika galā bez saviem personīgajiem vecākiem, kas par visu parūpētos. Neticami, bet Krišjānis ne tikai pats nepazuda, bet arī neko nepazaudēja! Viņu pat uzslavēja par uzvedību, kas bieži negadās. Ceturtajā dienā, kad izbraukšana bija tikai 12:00, jauneklis nogulēja pirmo reizi mūžā līdz vienpadsmitiem un palūdza nākamajā dienā neiet uz bērnudārzu, lai vienkārši varētu gulēt. To arī ļāvām, protams.
Kopsavilkums pēc uzveduma - jauneklis ir sajutis īstu dejošanas garšu un, neskatoties uz to, cik nogurdinoši tas viss bija, ir ļoti gandarīts, lepns un grib dejot vēl un vēl. Tā ir bijusi laba patstāvības skola un pārbaudījums, kuru viņš izturējis godam. Tagad jau gaida 2018.gada Dziesmu un Deju svētkus.
Būsim godīgi, es esmu lepna.
|
16:39
Savos divos ar pusi gados Karlīna šodien paziņoja: "Nē, es to kleitu nevarēšu uzvilkt... Man ir pārāk liels vēders un lielas krūtis."
|
Novembris 21., 2016
08:52 - M 3
Jau dažas dienas mūsu mazbēbītim ir 3 mēneši. Tik, tā kā kā Krišjānis 4 dienas dzīvoja Ķīpsalā "No zobena saule lēca" noskaņās, bet Karlīna ir pa mājām ar baisu klepu, kas nekādi nemazina viņas enerģijas līmeni, nesanāca piesēsties pie datora un uzrakstīt, par cik superīgu mazulīti šī mēneša laikā pārvērtusies Matilde.
Viņa rītos mostas TIK priecīga! Smaida, pļāpā savā nodabā, izbauda rīta pārģērbšanos kā tādu mazu spa procedūru un skatās ar savām mīļajām acīm tik pretī tik brīnumaini, ka sirds kūst. Neticami, cik patstāvīga viņa kļuvusi (cik nu patstāvīgs cilvēks var būt 3 mēnešos)! Ja pirmā mēneša laikā viņa nebija izlaižama no rokām un to vien darīja kā snauduļoja pie krūts, tad tagad viņa paēd un mierīgi dzīvojas savā nodabā, pētot un ķerot mantas, spēlējoties ar savām rokām vai mācoties velties. Jā, smuki noķer mantiņas, spēlejas ar oball bumbu un ļoti uzmanīgi tausta dažādus materiālus. Sevišķi viņai patīk dīvāna raupjais audums. To lēni tausta un glāsta labu brīdi. Veļas brīvi uz abiem sāniem, kājas jau apveļ pavisam riņķī, tik rokas traucē apvelties. Gana stabili tur galvu un bieži grib, lai viņu nēsā vertikāli apkārt - grib redzēt un vērot pasauli.
Dienu pirms trešā mēneša jubilejas pirmo reizi sasmējās īsti skanīgos smieklos, kad sarāju viņu par to, ka piešmucēja pamperu tieši mirkli pēc tam, kad tikko uzlikts tīrs un uzvilkta pidžamma, lai dotos pie miera.
Gulēt kulbā nepatīk, jo neko apkārt neredz, bet miega peles te atskrien, te atkal aizskrien. Patīk slingā, bet tur es atkal vēl neesmu atrisinājusi ģērbšanās jautājumu aukstajā laikā. Kad jādodas kaut kur bez skandāliem (piemēram, 11.novembra Gaismas gājienā vai uz bodi pēc pārtikas), izlīdzos ar autobeņķi uz ratu rāmja - tad var lēdija redzēt visu apkārt.
Neticami, cik ļoti viņai patīk brālis un māsa. Tas ir maģiski, nudien! Labi, es saprotu par Krišjāni, kurš viņu čubina, dungo dziesmiņas, gugina bēbīšu valodā un vispār ir tik foršs, bet arī Karlīnu, kuras mīlestība mēdz būt skarba. Viņas divus ar pusi gadus nelielais ķermenis ir pārpilns mīlestības pret mazo māsu. Un ar visu šo mīlestību viņa mēdz krist ap kaklu Matildei, pieliekties, lai sabučotu, atspiežoties uz mazās vēdera, pieskriet pa manis, iespiegties: "Es gribu Matildi!" un raut viņu aiz kājas vai rokas lejā, lai apskautu. Viss tas, protams, ir neizsakāmi mīļi, bet, būsim godīgi, es sirsnīgi protestētu par nemitīgu tādu spiešanu, raušanu un bakstīšanu. Taču Matilde tikai skatās Karlīnā apbrīnas pilnām acīm un smaida ar mīlestībā saņurcītu seju kaut kur pa šķirbiņu, kur pavīd snīpis no tā milzu muršķuļa, ko uzrīko lielā māsa, apskaujot mazo.
|
Novembris 15., 2016
14:21
Vakar Krišjānis bija apņēmies izraut kārtējo kustīgo zobu. Pats vēl ārā nebija gatavs krist, bet vilinājums turēt rokās Zobu fejas atnesto bija milzīgs, tāpēc palūdza man apsiet ap zobu diegu - raušot ārā. Es apsēju koši zilu diegu un atstāju jaunieti savā nodabā, lai nu mēģina. Pieredze jau viņam bija - vienu zobu pats tā izrāva, bet vēl vienu, kurš tik labi nepadevās, māsa ņēma un izrāva bez liekām ceremonijām.
Tā nu viņš tur sēdēja un tirinājās ar koši zilu diegu, kas karājās ārā no mutes. Raut gribas, bet bail. Un saprotams - zobs vēl nebija kritējs, tur spēks jāpieliek, lai izrautu.
- Kas es par vīrieti, ka man bail?!
- Arī vīriešiem reizēm ir bail.
- Nu, ne jau izraut zobu!
Rāva pats, rāva māsa, bet zobs vēl arvien ir mutē.
|
|
|