Kādu nedēļu decembrī trinos, jo nevarēju izdomāt - vajag vai nevajag man. Pagājušogad es zināju, ka man vajag. Turklāt tas skaitlis tāds nieks vien izklausījās. Dzīvē nemaz tik viegli man negāja. Tāpēc šogad bija grūti izdomāt. Manā dzīvē tā iegājies, ka es nemāku iet vieglāko ceļu. Ja citi pofigā ies taisnāko ceļu, tad es iešu līkumu līkumiem. Es nemāku padoties grūtībām. Es nespēju atteikties no kaut kā, kas man sarežģī dzīvi visu nafigā pametot. Savā ziņā tas ir arī slikti, jo es tomēr moku sevi. Pēdējais pusgads man ir labi parādījis, ka varbūt tomēr dažkārt ir labāk apstāties un visu pamest, nekā turpināt cīnīties ar vējdzirnavām.

Un ja jau citi var, kāpēc tad lai es nevarētu? Pieteicos Nordea maratonā skriet 10km. Citiem droši vien liksies smieklīgi maz tie 10km, bet priekš manis tas tomēr ir padaudz. Būs sevis audzināšana pie disciplīnās. Jātrenējas, lai es skrienot tos 10km nenobeigtos. Varēšu izskriet visas emocijas, kas manī sakrājušās. Izskriet ziemā sakrātos kg.

Pilnīgi pieļauju, ka pavasarī būs ieraksti par to, ka es nemūžam to nespēšu un pa ceļam kkur trasē vnk nomiršu. Bet zinot sevi, es noskriešu. Pusbeigta, bet noskriešu.

Es tik ceru, ka 2012. viņi nepiedāvās skriet 15km. Vai vēl trakāk - izdomāšu, ka ja varēju noskriet 10, tad kāpēc ne 21? Šobrīd tas viss izklausās diezgan nereāli :)