Atpirktu no tēva visu zemi un māju un atdotu mātei. Lai dzīvo. Nopirktu sev Liepājā dzīvoklī un tajā nekad nedzīvotu, jo braukātu apkārt pa pasauli un lektu ar gumiju visur, kur vien var nolēkt. Aizbrauktu uz Austrāliju, no turienes pasūtītu sava Liepājas dzīvokļa remontu, izliktu grīdu ar ozolkoka parketu, iztaisītu zilu vannas istabu un uzticētu māklerfirmai šo dzīvokli izīrēt par 400 LVL mēnesī, jo dzīvojot Austrālijā, es būtu aizmirsusi, cik te visi nabadzīgi. Tad es aizbrauktu uz Ziemeļameriku un paklīstu pa turieni... Nopelnītu sev mūža pensiju Kanādā un atgrieztos uz dzīvi vasarās Liepājā, bet ziemas pavadītu citur. Kad izlasi paslēp!
savādi, bet neko radikāli citādu neiedomājos. ceļotu vairāk, būtu vairāk iespēju ieguldīt lietās, kas man patīk. virziens noteikti nemainītos, uztvere arī ne.
es jau tagad dzeru ik dienas arī bez naudas esot. a, ja naudas būtu vairāk kā saprašanas, tad... visticamāk, ka nopirktu mājeli v stiļe adamsfamīlija un noalgotu Glūņas tipa sulaini, kurš iekur kamīnu un piepilda manu glāzi.
jā, es arī tā gribu. un, ja nu kāds atvilktos pie manis ciemos, tad nobītos no mana sulaiņa. reizēm es rīkotu milzīgas ballītes viesistabā, bet pati slēptos bibliotēkā.
ā, un apmēram pusi laika es tāpat ceļotu apkārt. jo pusi laika ir auksts laiks un vajag braukt kaut kur, kur nav auksti.
es tā iedomājos, ka lēnām rakstītu ļoti dārgus rakstus (grāmatas un ceļa izdevumi) ļoti elitāriem žurnāliem, lēnām atdzejotu sava mīļākā dzejnieka dzejoļus, braukātu pa retrītiem. protams, izdomātu, kā ieguldīt, lai vecāki vairs nekad neuztraucas. lai gan, visticamāk, tāpat nekas nemainītos, tāpat lēnām juktu prātā kaut kur tālu prom no visiem ko mīlu un kaunētos par to, ka man ir nauda, kas rada nepārvaramu plaisu ar tiem, ar ko gribu draudzēties.