Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

es tā iedomājos, ka lēnām rakstītu ļoti dārgus rakstus (grāmatas un ceļa izdevumi) ļoti elitāriem žurnāliem, lēnām atdzejotu sava mīļākā dzejnieka dzejoļus, braukātu pa retrītiem. protams, izdomātu, kā ieguldīt, lai vecāki vairs nekad neuztraucas.
lai gan, visticamāk, tāpat nekas nemainītos, tāpat lēnām juktu prātā kaut kur tālu prom no visiem ko mīlu un kaunētos par to, ka man ir nauda, kas rada nepārvaramu plaisu ar tiem, ar ko gribu draudzēties.