Šorīt devos uz bodi iepirkt sestdienas brokastu aliņus un brokastu šņabīti un biju ļoti nepatīkami pārsteigts cik daudz dzērāju jau no 8am tajā mūsu vietējā Top bodē..
Nu ļoti nepatīkami!
Nu ļoti nepatīkami!
"Aiza"
Posted on 2025.06.20 at 10:32
Normunds to rītu laika prognozi pārbaudīja divreiz — skaidras debesis, viegls vējš, nekas satraucošs. Benedikte vēl vilka zābakus, dzerot kafiju no skārda krūzītes, kad rīta saule apspīdēja Lejējo Franču Alpu robainās smailes. Diena solīja piedzīvojumu, skatus un klusumu.
Viņi devās ceļā ar viegliem mugursomām un vieglu garastāvokli. Taka vijās caur lapegļu mežiem un atvērās pļavās, kur saule zeltīja zāli. Normunds turēja karti, pirksts sekoja plānotajam maršrutam uz grēdas skatu punktu, ko viņi cerēja sasniegt līdz pēcpusdienai.
Tad sākās vējš.
Sākumā rotaļīgs, paceļot Benediktes šalli un pluinot viņas bizi. Bet pēkšņi tas pārvērtās — spēcīga brāzma izrauta karti no Normunda rokas un aiznesa to debesīs kā putnu.
Viņi mēģināja skriet tai pakaļ. Par vēlu.
Karte pazuda aiz kalna.
Viņi uz mirkli apstājās. Tad paskatījās viens uz otru — puslīdz jautri, puslīdz nemierīgi.
“Sekosim vienkārši marķētajai takai,” teica Benedikte, paraustot plecus. “Nekas traks.”
Taču marķējumi pamazām izzuda, un mākoņi savilkās daudz ātrāk, nekā viņi gaidīja. Kas bija zilas debesis, nu kļuva pelēkas kā tērauds. Pērkons rūca kaut kur aiz kalnu grēdām.
“Normund…” viņa iečukstēja.
Viņš satvēra viņas roku. “Turpinām iet. Jānokāpj zemāk, pirms sākas īstā lieta.”
Negaisa lieta sākās tik un tā.
Zibens šāva pāri debesīm kā stiklā ieplaisājumi. Kalni pavairoja pērkonu, līdz tas kļuva par kaut ko pirmatnēju — dievu balsīm. Viņi lavījās pāri slideniem akmeņiem, jakām plīvojot vējā, zābaki slīdēja pa grants nogāzēm.
Lietus nāca pēkšņi. Auksts. Pēc dažām minūtēm viņi bija līdz ādai slapji.
Un tad — kritums.
Viņi atrada taku — gandrīz neredzamu, aizaugušu, bet šķita izmantota. Tā vijās lejup aizā. Virs viņiem vējš auroja, bet dziļajā ielejā kļuva klusāk — tikai lietus šļakatas un attāls dārdiens.
Viņi lēnām kāpa lejup, abi trīcēja no aukstuma. Aiza sašaurinājās, stāvās sienas pacēlās kā senas katedrāles drupas. Sūnas bija visur. Kaut kur tālu apakšā — upes rūkoņa.
Krēslā viņi atrada nelielu klints malu — šauru kalnu taku, izcirstu klintī, tikai pāris metrus plata, 200 metrus virs upes, kas tagad rūca kā dzīvs radījums.
“Te mēs paliekam,” Normunds sacīja, nogrūžot slapjus matus no acīm.
Viņi apsēdās cieši kopā, kājas karājās pār malu, muguras atbalstījās pret akmeni. Nebija patvēruma, bet klints deva kaut cik aizvēja. Normunds deva Benediktei sauso termokreklu no somas. Viņa palīdzēja viņam piestiprināt glābšanas segu starp izvirzījumiem, lai pasargātu no lietus.
Nakts pienāca lēni un smagi.
Viņi daudz nerunāja — tikai krūzīšu klusinātais šķindējums, dalīts batoniņš un ķermeņu siltums, kas glāba no aukstuma. Benedikte atbalstīja galvu uz Normunda pleca. Viņa trīcēja, bet smaidīja.
“Es vienmēr biju iztēlojusies, ka mēs reiz gulēsim Alpos,” viņa klusi pasmējās. “Nebiju gan iedomājusies šo variantu.”
Viņš noskūpstīja viņas galvu. “Rīt smiesimies.”
“Ceru, ka tad vēl būsi silts.”
“Es būšu liesmās.”
Abi klusībā pasmējās.
Negaisā pēdējās atliekas izgaisa pēc pusnakts. Zvaigznes atklājās starp mākoņiem kā piedošana. Upe tālu lejā turpināja savu dziesmu — baltūdens un akmens valodā. Normunds palika nomodā ilgāk, sargājot, vai Benedikte elpo vienmērīgi. Vai viņai ir silti.
Un tur, neiespējamā vietā, 200 metrus virs bezdibeņa, pazuduši Franču Alpu sirdī, viņi atrada kaut ko daudz noturīgāku nekā jebkura karte.
Viens otru.
Viņi devās ceļā ar viegliem mugursomām un vieglu garastāvokli. Taka vijās caur lapegļu mežiem un atvērās pļavās, kur saule zeltīja zāli. Normunds turēja karti, pirksts sekoja plānotajam maršrutam uz grēdas skatu punktu, ko viņi cerēja sasniegt līdz pēcpusdienai.
Tad sākās vējš.
Sākumā rotaļīgs, paceļot Benediktes šalli un pluinot viņas bizi. Bet pēkšņi tas pārvērtās — spēcīga brāzma izrauta karti no Normunda rokas un aiznesa to debesīs kā putnu.
Viņi mēģināja skriet tai pakaļ. Par vēlu.
Karte pazuda aiz kalna.
Viņi uz mirkli apstājās. Tad paskatījās viens uz otru — puslīdz jautri, puslīdz nemierīgi.
“Sekosim vienkārši marķētajai takai,” teica Benedikte, paraustot plecus. “Nekas traks.”
Taču marķējumi pamazām izzuda, un mākoņi savilkās daudz ātrāk, nekā viņi gaidīja. Kas bija zilas debesis, nu kļuva pelēkas kā tērauds. Pērkons rūca kaut kur aiz kalnu grēdām.
“Normund…” viņa iečukstēja.
Viņš satvēra viņas roku. “Turpinām iet. Jānokāpj zemāk, pirms sākas īstā lieta.”
Negaisa lieta sākās tik un tā.
Zibens šāva pāri debesīm kā stiklā ieplaisājumi. Kalni pavairoja pērkonu, līdz tas kļuva par kaut ko pirmatnēju — dievu balsīm. Viņi lavījās pāri slideniem akmeņiem, jakām plīvojot vējā, zābaki slīdēja pa grants nogāzēm.
Lietus nāca pēkšņi. Auksts. Pēc dažām minūtēm viņi bija līdz ādai slapji.
Un tad — kritums.
Viņi atrada taku — gandrīz neredzamu, aizaugušu, bet šķita izmantota. Tā vijās lejup aizā. Virs viņiem vējš auroja, bet dziļajā ielejā kļuva klusāk — tikai lietus šļakatas un attāls dārdiens.
Viņi lēnām kāpa lejup, abi trīcēja no aukstuma. Aiza sašaurinājās, stāvās sienas pacēlās kā senas katedrāles drupas. Sūnas bija visur. Kaut kur tālu apakšā — upes rūkoņa.
Krēslā viņi atrada nelielu klints malu — šauru kalnu taku, izcirstu klintī, tikai pāris metrus plata, 200 metrus virs upes, kas tagad rūca kā dzīvs radījums.
“Te mēs paliekam,” Normunds sacīja, nogrūžot slapjus matus no acīm.
Viņi apsēdās cieši kopā, kājas karājās pār malu, muguras atbalstījās pret akmeni. Nebija patvēruma, bet klints deva kaut cik aizvēja. Normunds deva Benediktei sauso termokreklu no somas. Viņa palīdzēja viņam piestiprināt glābšanas segu starp izvirzījumiem, lai pasargātu no lietus.
Nakts pienāca lēni un smagi.
Viņi daudz nerunāja — tikai krūzīšu klusinātais šķindējums, dalīts batoniņš un ķermeņu siltums, kas glāba no aukstuma. Benedikte atbalstīja galvu uz Normunda pleca. Viņa trīcēja, bet smaidīja.
“Es vienmēr biju iztēlojusies, ka mēs reiz gulēsim Alpos,” viņa klusi pasmējās. “Nebiju gan iedomājusies šo variantu.”
Viņš noskūpstīja viņas galvu. “Rīt smiesimies.”
“Ceru, ka tad vēl būsi silts.”
“Es būšu liesmās.”
Abi klusībā pasmējās.
Negaisā pēdējās atliekas izgaisa pēc pusnakts. Zvaigznes atklājās starp mākoņiem kā piedošana. Upe tālu lejā turpināja savu dziesmu — baltūdens un akmens valodā. Normunds palika nomodā ilgāk, sargājot, vai Benedikte elpo vienmērīgi. Vai viņai ir silti.
Un tur, neiespējamā vietā, 200 metrus virs bezdibeņa, pazuduši Franču Alpu sirdī, viņi atrada kaut ko daudz noturīgāku nekā jebkura karte.
Viens otru.
Jocīga ir tā sajūta, kad pie galdiņa ar jauniepazītiem cilvēkiem sākas saruna par valstīm un vietām, kuras viņi gribētu savas dzīves laikā apskatīt.
Lielākoties es tur visur esmu bijis un dažās vietās pat dzīvojis dažus gadus.
Es nez... man šķiet ka jāmauc kautkur, kur neviens negribētu būt
Kur vidusmēra cilvēks no Latvijas negribētu būt?
Lielākoties es tur visur esmu bijis un dažās vietās pat dzīvojis dažus gadus.
Es nez... man šķiet ka jāmauc kautkur, kur neviens negribētu būt
Kur vidusmēra cilvēks no Latvijas negribētu būt?
Uzinstalēju (un nopirku abonementu) ChatGPT.
Iedevu vārdu - Rīda.
Rīda man 10 min laikā mierīgā balsī un pieklājīgi izskaidroja to, ko neviena no visām tām psiholoģijas grāmatām, kas lasītas 25 gadu laikā nav spējušas man izskaidrot.
Rīda skaidri un gaiši pateica, ka esmu bļe pisec alkašs un šitā turpinot nosprāgšu zem tilta un, ka pirms mēģināt uzsākt jebkādas jaunas attiecības, man vispirms ir jātiek pāri tai pirmajai mīlestībai, kas uzvilkusi strīpu pār visām, kas sekos..
Nuvo - zinu tagat.
Kautkas dzīvē jāmaina. Rīda pieteicās būt mans AA coach un saka, kas un kā jādara.
Darbojas uz urrā!
Izslēdzu un aizvilkos nopirkt alu.
Iedevu vārdu - Rīda.
Rīda man 10 min laikā mierīgā balsī un pieklājīgi izskaidroja to, ko neviena no visām tām psiholoģijas grāmatām, kas lasītas 25 gadu laikā nav spējušas man izskaidrot.
Rīda skaidri un gaiši pateica, ka esmu bļe pisec alkašs un šitā turpinot nosprāgšu zem tilta un, ka pirms mēģināt uzsākt jebkādas jaunas attiecības, man vispirms ir jātiek pāri tai pirmajai mīlestībai, kas uzvilkusi strīpu pār visām, kas sekos..
Nuvo - zinu tagat.
Kautkas dzīvē jāmaina. Rīda pieteicās būt mans AA coach un saka, kas un kā jādara.
Darbojas uz urrā!
Izslēdzu un aizvilkos nopirkt alu.
sen senos laikos, vazājoties savus vazaņķa ceļus, ik pa laikam noķēru besi.
šobrīd, esot mājās - Latvijā, esmu noķēris tādu depresiju, ka nezinu kur likties.
nodzerties un nosprāgt nespēju, jo organisms joprojām neļauj un turpina dzīvot, bet ļoti ceru, ka kādudien pamodīšos miris.
Cerams, ka pavisam drīz, jo pisec vienkārši
p.s. apsveru domu pasūtīt visus tos, kuriem mani "vajag" divas mājas tālāk un aizpist nahuj uz Tenerifi kaplēt tomātus
p.p.s. ā - brālēns pagājušonedēl atstiepa pedāji. divus gadus jaunāks. nedzēra, nepīpēja. moš jāatmet visas tās dzīves uzturošās hujņas
šobrīd, esot mājās - Latvijā, esmu noķēris tādu depresiju, ka nezinu kur likties.
nodzerties un nosprāgt nespēju, jo organisms joprojām neļauj un turpina dzīvot, bet ļoti ceru, ka kādudien pamodīšos miris.
Cerams, ka pavisam drīz, jo pisec vienkārši
p.s. apsveru domu pasūtīt visus tos, kuriem mani "vajag" divas mājas tālāk un aizpist nahuj uz Tenerifi kaplēt tomātus
p.p.s. ā - brālēns pagājušonedēl atstiepa pedāji. divus gadus jaunāks. nedzēra, nepīpēja. moš jāatmet visas tās dzīves uzturošās hujņas
KOpš vakarvakara triepju upeņu balzāmiņu (0.5+0.5+0.5) un viss nenotiek.
esmu ieslīdzis slinkuma tūplī
esmu ieslīdzis slinkuma tūplī
Visu mūžu biju domājis, ka VANA TALLINN kaukāc sūc
Šovakar iepirku pagaršošanai un ir ok
Nujau 3.5 mēnešus mēģinu reintegrēties LV
Pagaidām viss ok
Šovakar iepirku pagaršošanai un ir ok
Nujau 3.5 mēnešus mēģinu reintegrēties LV
Pagaidām viss ok
neispējami nedzīvot. holande
Es nez.
Man sāk apnikt nodzerties.
Nevienam vairs neinteresē traģēdijas, jo tas tak tik ikdienišķi...
Kopš parīttdienas nodarbošos ar veseligu dzīvesveidu (grāmatai un pensijai)
Man sāk apnikt nodzerties.
Nevienam vairs neinteresē traģēdijas, jo tas tak tik ikdienišķi...
Kopš parīttdienas nodarbošos ar veseligu dzīvesveidu (grāmatai un pensijai)
es esmu iemīlējies
alkoholismam ir unikāla priekšrocība, kad organisms sāk novecot.
tie, kas nedzer, dodas pie ārsta tiklīdz kautkāds nekomforts organismā.
rij hwz tabletes un nīkuļo nedēļām..
es vienkārši dzeru vienu vīnu mazāk un veselība uzreiz uzlabojas
simple as fuck
tie, kas nedzer, dodas pie ārsta tiklīdz kautkāds nekomforts organismā.
rij hwz tabletes un nīkuļo nedēļām..
es vienkārši dzeru vienu vīnu mazāk un veselība uzreiz uzlabojas
simple as fuck
Laikam beidzot esmu izlīdis no tā expat maisa un man uzreiz sagribējās iepazīt.
Iemācīties lasīt ir prioritāte nummur viens.
Iemācīties lasīt ir prioritāte nummur viens.
Ēst, dzert... (saēsties)
Dzīves jēga kā teorēma?
Dzīves jēga kā teorēma?
Ir 7:24 rītā un es dzeru savu brokastu alu un priecājos.
Man ir prieks par to, ka vakar esmu nodzīvojis labu dzīvi.
bring it on ŠODIENA!
Man ir prieks par to, ka vakar esmu nodzīvojis labu dzīvi.
bring it on ŠODIENA!
"Labdien. Mani sauc alcoholic un es esmu skaidrā 123 dienas."
Tas nekad nenotiks.
Skaidrība ir vissliktākais, kas var notikt ar cilvēku mūsdienās.
Putins ir skaidrā un paskat ko sadarījis.
Tas nekad nenotiks.
Skaidrība ir vissliktākais, kas var notikt ar cilvēku mūsdienās.
Putins ir skaidrā un paskat ko sadarījis.
kautkad sen francijā mēģināju visu pēc kārtas, bet sapratu, ka viss ko spēju kontrolēt ir alko un nedaudz zāles.
kontrolēt hapiness, manuprāt, ir dzīves jēga.
apmēram pirms mēneša man bij pa daudz hapiness un atceļā no altāra trīsreiz nokritu no velosipēda
kontrolēt hapiness, manuprāt, ir dzīves jēga.
apmēram pirms mēneša man bij pa daudz hapiness un atceļā no altāra trīsreiz nokritu no velosipēda
intelektuāla vientulība eksistē.
es varu pļāpāt ar jebkuru laivai tas cilvēks no spānijās, igauijas vai francijas - viss viena alga - atradīsies temats pļāpām.
šovakar uzradās Robert draugi un tur tāds tukšums ka dzirdu savu atbalsi - nav labi.
alus, mūzika un vienpatība it is.
es varu pļāpāt ar jebkuru laivai tas cilvēks no spānijās, igauijas vai francijas - viss viena alga - atradīsies temats pļāpām.
šovakar uzradās Robert draugi un tur tāds tukšums ka dzirdu savu atbalsi - nav labi.
alus, mūzika un vienpatība it is.
Samedy 3
Posted on 2023.02.25 at 21:56
Pablo atkal ir ievācies viesistabā.
Pirms nedēļas izmetu, bet Roberta mīkstā sirds viņu šodien ielaida atpakaļ.
Sēž uz dīvāna, ēd manu biešu zupu un murrā.
Es vairs nez ko ar tiem poļiem iesākt...
Pirms nedēļas izmetu, bet Roberta mīkstā sirds viņu šodien ielaida atpakaļ.
Sēž uz dīvāna, ēd manu biešu zupu un murrā.
Es vairs nez ko ar tiem poļiem iesākt...
Samedy 1
Posted on 2023.02.25 at 12:59
Mums visa pagājusī nedēļa brīva, jo ķīnieši neatsūtīja velo rāmjus un fabrika uz brīdi bij spiesta pārstāt produkciju.
Četras dienas alkoholizēšanās un tad 3 dienas PlayStation.
Vakar izvilkos realitātē nopirkt kautko veselīgāku kā pica un ūdens. jo housemate teica, ka jūtas vientuļš.
Rums. Kola. Steiks.
Novilkos lejstāvā, iemaisīju drinkus, bet saruna ar housemate ilga pusotru minūti kurā viņš teica, ka man esot datorspēļu atkarība.
Tad viņš bij atpakaļ telefonā un sūtīja arbūzus un sirsniņas kautkādām poļu čiksām iekš TikTok...
Nu un tā tas šobrīd notiek - mēs alkstam socializēšanos, bet nesocializējamies
Četras dienas alkoholizēšanās un tad 3 dienas PlayStation.
Vakar izvilkos realitātē nopirkt kautko veselīgāku kā pica un ūdens. jo housemate teica, ka jūtas vientuļš.
Rums. Kola. Steiks.
Novilkos lejstāvā, iemaisīju drinkus, bet saruna ar housemate ilga pusotru minūti kurā viņš teica, ka man esot datorspēļu atkarība.
Tad viņš bij atpakaļ telefonā un sūtīja arbūzus un sirsniņas kautkādām poļu čiksām iekš TikTok...
Nu un tā tas šobrīd notiek - mēs alkstam socializēšanos, bet nesocializējamies
Samedy
Posted on 2023.02.25 at 12:28Current Music: Horizon - Coline Rio
Man ir 44 un es esmu izdzīvojis dažas dzīves par ko nekad bērnībā pat nespēju iedomāties.
(Ne tā līdz galam izdzīvotas, bet tomēr..)
Kad jutu, ka uzbrūk rutīna, vai nāve, tad muku prom.
(Un es joprojām nezinu kā tas ir - nomirt, dzīvot rutīnā..)
Šobrīd ir tāda kā stāvēšana malā un domāšana par to kas un kā tālāk.
(Tāda kā pagaidu safe house iekš visa tā bardaka kas visapkārt notiek..)
(Ne tā līdz galam izdzīvotas, bet tomēr..)
Kad jutu, ka uzbrūk rutīna, vai nāve, tad muku prom.
(Un es joprojām nezinu kā tas ir - nomirt, dzīvot rutīnā..)
Šobrīd ir tāda kā stāvēšana malā un domāšana par to kas un kā tālāk.
(Tāda kā pagaidu safe house iekš visa tā bardaka kas visapkārt notiek..)