Un Tevi nebaida tas, ka šai "īstenībai" visu laiku nepieciešams alkohols, lai to uzturētu pie dzīvības? Līdz ko tev nāksies pārstāt dzert (un tāds brīdis pienāks, tīri fiziski, jo aknu/nieru/smadzeņu un citu orgānu resursi nav neizsmeļami), tu mocīsies ar depresijām, tev sakritīs virsū visas problēmas, kuras šī skaistā grādīgā "īstenība" visu laiku no tevis slēpj, tu to nespēsi izturēt un sāksi dzert atkal. Tā arī sākas tas apburtais loks. Un jo vairāk dzersi, jo vairāk notrulināsies. Alkohols ir kā ceļarullis, tas tevi rullē, rullē un gludina, kamēr padara visus savus upurus vienādus - cilvēka parodijas, netīrus ākstus un bomžus. Attopies, tā "īstenība" ir ilūzija. Un es pavisam noteikti zinu, ka Tu šai blogā daudz ko noklusē. Alkohola sliktās puses, kuras Tev pavisam noteikti jau ir labi pazīstamas. Tā kā pārtrauc, kamēr vēl nav par vēlu. Tas ir solis uz priekšu. Saku to tev kā bijušais alkoholiķis.
Par alkohola blakusefektiem - pilnīgi piekrītu. Alkohols ir slikti un visiem to sludinu. Tā ir tāda kā spēle pašam ar sevi - balansēšana uz naža asmens, jo tā robeža, kad padosies pilnībā ir pavisam blakus. Kļūt par padibeni dēļ alkohoa ir pavisam pavisam viegli. Pat patīkami sākumā. Tikai tas pamošanās brīdis ir ļoti sāpīgs. Piedzīvots. Bija pretīgi. Mēģināts atteiksties pilnībā, bet tad sapratu, ka tā būs tāda kā sevis krāpšana un nekad nespēšu dzīvot harmonijā ar sevi - ar to, ko gribas un to, ko vajag.
Laika gaitā, sapratu, ka labākais (bet arīdzan visgrūtākais) veids kā sadzīvot ar alkoholu ir sevis paškontrole. Dzelžaini principi, kas ierobežo izplūšanu nebūtībā.
Pagaidām man tas izdodas, tikai nezinu vēl cik ilgi.
Uzraksti par pumpām, kas metas, kad no organisma tiek izvadītas kaitīgās vielas un ar urīnizvadkanāliem ir par maz - reāli vielas, kurām būtu jābūt urīnā, tiek izvadītas caur ādu. Un par panikas lēkmēm. Un bezmiegu. Un alkohola delīrija aizmetņiem, kas šad tad uz paģirām uzpeld. Niknuma, dusmu uzplūdiem. Halucinācijām, kad smadzenes vairākas dienas ir pārkairinātas ar alkohola plūdiem. Un par tiem mirkļiem, kad apjaut, ka dzīve paslīd garām un Tu, tava personības attīstība stāv uz vietas, kamēr tu skraidi apkārt no reibuma duļķainām acīm un sarkaniem vaigiem, tvarstīdams maldugunis.
Tas, ko raksti par harmoniju ar sevi - ir harmonija un ir harmonija. Ja vienas harmonijas sasniegšanai nepārtraukti nepieciešams liet mutē alkoholu, lai tā vispār spētu pastāvēt - vai tā tiešām ir pelnījusi šo nosaukumu?
Bet var taču iemācīties sadzīvot ar alkoholu! Var dzert, var piedzerties, pārdzerties un tad pamosties un lekt atpakaļ dzīves vilcienā. Sēdēt uz klints pie jūras un dzert termosā līdzņemto tēju, var trīsreiz nedēļā noskriet desmit kilometrus un ik rīus atspiesties simtdievdesmit reižu. Var mīlēt dzīvi arī bez pudeles laiku pa laikam.
Žēl ka ir tik maz cilvēku, kas saprot alkohola burvību, kas saprot to, ka tas nekad nepalīzēs sadzīves problēmu risināšanā, ka tas nepalīz darbam (ak jel šie rakstnieki un mākslinieki!), bet būs tavs labākais draugs, kad vajag nokratīt no sevis visus pasaules netīrumus un neviena netraucēts gribi ieritināties savas apziņas dziļumos..
Tavos skaistajos vārdos (pēdējās 3 rindkopas) nav substances. Tās ir, vienkāršoti runājot, rozītes un puķītes, kas patīk cilvēkiem - eskeiperiem vai nenobriedušām meitenēm. Pēc būtības Tu neatbildēji. Vai tā tiešām ir piepildīta dzīve, kurai nepieciešamas papildus psihi izmainošas vielas - alkohols? Sapņiem un fantāzijām pašiem par sevi nav ne vainas un tie ir nepieciešami jēgpilnai eksistencei. Ja to saglabāšanai nepieciešams uzņemt papildus vielas, kuras organisms atgrūž - kaut kas nav kārtībā un par harmoniju nosaukt to nevar.
Par mani runājot - es lietoju alkoholu, tikai reti un ne pārāk daudz. Un ļoti smagi man arī nav gājis. Tikai zinu cilvēkus, kuriem tas neizdevās.
Tu iebrien pretrunu pļavā un šeit apstrīdi savu iepriekšsacīo: "Tā kā pārtrauc, kamēr vēl nav par vēlu. Tas ir solis uz priekšu. Saku to tev kā bijušais alkoholiķis."
ok - tātad atbilde:
Cilvēki kopš neatminaimiem laikiem ir meklējuši glābiņu reibinošās substancēs, lai nebūtu mūžīgi jānoņemas ar eksistenciālisma problēmu.
Šodien nekas nav mainījies - joprojām neesam atraduši atbildi uz jautājumu "kas ir dzīves jēga?" (jebšu arī esam, bet tas neko nemaina, jo atbilde ir "42")- un agrāk vai vēlāk iestājas neveselīga depresija, kura mūs nomocītu beiktus, ja nebūtu aizmiršanās prieka (kuru - piekrītu - var sasniegt arī daudz citādos, un varbūt pat ne tik kaitīgos veselībai, veidos).
Tu visu laiku aizmirsti, ka alkoholu var lietot arī nezaudējot prātu, bet pārdozēts, tas pārslogo iekšejos orgānus, gluži tāpat kā, teiksim, zemeņu ievārījums, vai mannā biezputra.
Īsta alkoholiķa labākais draugs ir atbildības sajūta un pašcieņa! Tie kas to neievēro dzīvo zem tilta.
Redzi, Tava (jeb Jūsu, tā kā Tu runā par sevi daudzskaitlī) predispozīcija jau ir tāda, ka atbilde uz to, kas ir dzīves jēga, ir 42 :). Un ja domā savādāk, tad jāiestājas neveselīgai depresijai. Varbūt tā depresija tomēr iestājas no tā, ka šī predispozīcija ir nepareiza? T.i. varbūt, tikai varbūt Tu jauc cēloņus ar sekām? Tas prasa pamatīgu smadzeņu piepūli, godīgumu pret sevi un atvērtu prātu lai pa īstam saprastu (un pieņemtu) to, ko uzrakstīju, bet tad, kad Tu tiec tam pāri - Tu esi izaudzis. Un esi soli tālāk. Kurā ir atkal citi izaicinājumi, bet nu labi. Tas, ko tu dari dzerot - Tu nepārtraukti atliec šo attīstības brīdi, šo lēcienu. Jo alkohols atļauj palikt tajā līmenī, kad "nekam nav jēgas, dzīves jēga ir 42, visi to zin, bet tēlo it kā viss ir kārtībā, paši sevi notrulina, sēž pie TV" un tamlīdzīgas klišejas. Alkohols Tev rāda puķītes un rozītes un Tu ej aizvien tālāk un tālāk no sava dabīgā attīstības ceļa, kas ir ierakstīts smadzenēs, garā, liktenī, sauc to kā gribi.
Tu kļūsti par kropli, atkritēju, ķeceri, sauc to kā gribi, atkarībā no savas reliģiskās/filozofiskās piederības. Jo Tu neesi gājis to ceļu, kurš Tevī iekšā ritinās, un neesi pārkāpis (vai nepārkāpis) tos šķēršļus, kas Tev likti priekšā, bet tā vietā izvēlējies PATS izdomāt savu dzīvi. Bet Tava fantāzija nekad nebūs tik spēcīga un visaptveroša, kā īstā realitāte. Tā var tāda kļūt, bet tad Tu arī esi šizofrēniķis (citi izvēlas arī tādu ceļu). Tāpēc tāda, iluzora dzīve nekad nebūs piepildīta.
zini tas 42 ir un paliek 42, tikai katrs to izprot savā interpretācijā un tādēļ jūtas laimīgs un viņam šķiet, ka tikai viņš to ir sapratis.
katra cilvēka dzīve ir savādāka un nekādi nevar uzspiest visiem zīmogu un pateikt ka jādzīvo tā un šitā.
Un par kādu lēcienu Tu te runā? Lēciens uz kurieni? Kāda joda pēc?
Vai visa pasaule nav iestrēgusi dziļos sūdos šitā lēkājot? Un cik cilvēku ik gadus lēc no tiltiem tikai tādēļ, ka viņiem šis LECIENS nav izdevies, jebšu kautkas ir nogājis greizi un stress sagrauzis kuņģi.. goda vārds - labāk atdodu savas iekšas vīnam, kā strespilnai dzīvei, pelnot naudu taukainam parazītam.
Tikai atceries, ka visas dzīves ir iedomātas. Visas vērtības ir izdomātas. Mūsu pašu izdomātas. Arī savējās esi izdomājis Tu pats.
Protams, ka nevar nevienu mācīt dzīvot. Es arī to necenšos darīt, ja manā tonī kaut kas par to liecina, sorry, tas nav mans mērķis. Es runāju par attīstības lēcienu. Attīstīties nenozīmē automātiski iekļauties sistēmā un sākt pelnīt naudu kādam taukainam parazītam. Vai apspiest sevī brīvības alkas un iestāstīt sev, ka dzīves jēga ir 42. Tas nozīmē.. tas var nozīmēt ļoti daudz ko, tas katram ir individuāli. Runa ir par brīvību, ko šāds solis sniedz. Par brīvību no lietām, notikumiem, politiku, taukainajiem parazītiem u.tml., būtībā no jebkā, kas ir pasaulīgs, pārejošs. Tajā skaitā no alkohola. Tas ir nopietns solis, jo uz spēles tiek likts daudz. Risks pastāv un tie cilvēki, kas nolec no tiem tiltiem, ir tie, kas ir pāršāvuši pāri pa strīpu. Tādu mūsdienās ir daudz, jo pasaule ir mazliet slima, tur es Tev piekrītu. Bet vai Tu labāk izvēlies dzīvot kā vergs un sūkt no alkoholiskā "dzīvības salmiņa", vai arī riskēt, atvērt savu prātu un varbūt uzvarēt?
Nepārproti mani, es arī esmu hedonists. Kādreiz mana bauda bija alkohols un narkotikas, tagad tā ir tad, kad jūtu, ka ķermenis strādā ciešā saskaņā ar prātu un garu. Kad spēju palīdzēt cilvēkiem, kad spēju attīstīt savu biznesu, kad ziedoju naudu labdarībai, kad meditēju utt. Bet tā ir mana bauda, iespējams, ka citiem tā ir pavisam savādāka. Runa ir par to, ka tā ir tīra. Es paspēru to soli, lai cik man tas likās biedējoši un nesaprotami tad ar toreizējiem uzskatiem (kas bija līdzīgi Tavējiem).
mīlīt, es neesmu outsaiders! ar visu plašo sabiedrību man ir lieliskas attiecības, lai cik ļoti arī neatšķirtos mans viedoklis par notiekošo.
Es dzīvoju savu dzīvi un nevienam pat prātā tā īsti neienāk (tik smuki tas viss, jāatdzīst, ir tikai kopš dažiem gadiem), ka dažkārt mēdzu sevi palutināt ar pudeli stipra dzeramā. Bet to taču dara lielais vairums, tikai viņi to slēpj. Viņiem no tā kauns. Tie ir cilvēki kas dzīvo mājās ar koptu dārziņu un tukšās pudeles ved izmest pilsētas otrā galā - katik kāds napamana.
Es piekrītu, ka nevar nokāpt no sliedēm un skatīties kā garam traucas visa dzīve. Protams, ka ir jāmēģina notiekošais kautkādā veidā ietekmēt. Vienaldzība nav līdzeklis - tā ir bēgšana no notiekošā un sevis.
- Man šķiet, ka dzīve ir sadalīti pa posmiem. Tie kas cenšas dzīvot saskaņā ar sevi pašu vienmēr būs bijuši arī tanī posmā, kur sevis reibināšana ir pašmērķis. Ir daži kas to pārdzīvo, ieklausās sevī un sper nākamo soli. Ir daži, kas nogrimst un mēs par viņiem aizmirstam.
Es šeit nesludinu alkoholismu - vienkārši stāstu savu stāstu, kas varbūt pēc nedēļas būs pavisam savādāks. Mani uzskati nepārtraukti mainās. Nepārtraukti mainās mans dzīves stils, intereses. Es neesmu apstājies - es dzīvoju.
Tu, škiet, esi vēl ļoti jauns. Patiesībā, brīžiem man izklausās, ka Tu tikai koķetē ar alkoholismu, bet tad pamanu kādas sīkas detaļas, pazīmes, kas, izklausīdamās pilnīgi nevainīgas un nenozīmīgas, tomēr liecina vismaz par īstas alkohola atkarības aizsākumu. Tātad, ticamāk, ka Tu nevis koķetē ar alkoholismu, bet iedomājies, ka Tu tikai koķetē ar alkoholismu. Bēdīgi, bet īstam alkoholiķim nav trešā ceļa, viņam var būt dzelžaini principi, bet vinam nav iespējas tos īstenot, jo viņš nekad nekontrolē sevi - viņu kontrolē alkohols. Un mazās uzvaras, kas sākumā var būt pat diezgan biežas, ir tikai alkohola viltīga piekāpšanās, lai ievilinātu dziļāk atkarībā. Visi šie - "šodien nedzeršu" vai "šomēnes nedzeršu", vai "gribu dzeru, negribu nedzeru", vai "šovakar nepiedzeršos, šovakar tikai pāris glāžu vīna" , jau paši arī visuzskatāmāk demonstrē, ka cilvēks ir alkoholiķis, jo visu laiku ar sevi par alkoholu diskutē: cik, kad, drīkst, nedrīkst, gribu, negribu... Ne-alkoholiķis sev tādus jautajumus vispār neuzdod, paškontrole ir dabiska un darbojas automātiski. Ar laiku mazās uzvaras kļūst retākas, bet biežāk "šovakar nesadzeršos" vietā stājas "ai, šovakar gadījās, bet nu tas tikai tāpēc, ka...". Un seko iemesls, kaut kāds visai attaisnojošs - tāpēc, ka nogurums, tāpēc, ka slikts garstāvoklis, tāpēc, ka esmu nelaimīgs, tāpēc, ka esmu lamīgs, tāpēc, ka nebiju ēdis, tāpēc, ka sajaucu to ar šito, tāpēc, ka pofig, tāpēc, ka vienkārši mainīju uzstādījumu un nolēmu piedzerties. Kontrole, kura, kopš esi alkoholiķis, nekad nav bijusi pilnīga, kļūst arvien vājāka līdz zūd pavisam. Tas posms uz naža asmens vai "trešais ceļš" ir iluzors, nekur neved, lai gan ļauj, protams, kādu brīdi balansēt. Ļauj. Citam ilgāk, citam mazāk, tas jau atkarīgs no organisma, no iedzimtības un citām figņām, par kurām pats cilvēks neko daudz nezina. Un tad, vienā brīdī, ir jau vairs tikai tie divi ceļi - dzert vai nedzert.
(jau tagad ir, jo neviens t'apat neklausa)
man ar tā dažkārt šķiet.
tikai diemžēl (un dažkārt - par laimi) tas viss notiek īstenībā!
jāizdzīvo!
Līdz ko tev nāksies pārstāt dzert (un tāds brīdis pienāks, tīri fiziski, jo aknu/nieru/smadzeņu un citu orgānu resursi nav neizsmeļami), tu mocīsies ar depresijām, tev sakritīs virsū visas problēmas, kuras šī skaistā grādīgā "īstenība" visu laiku no tevis slēpj, tu to nespēsi izturēt un sāksi dzert atkal. Tā arī sākas tas apburtais loks. Un jo vairāk dzersi, jo vairāk notrulināsies. Alkohols ir kā ceļarullis, tas tevi rullē, rullē un gludina, kamēr padara visus savus upurus vienādus - cilvēka parodijas, netīrus ākstus un bomžus.
Attopies, tā "īstenība" ir ilūzija.
Un es pavisam noteikti zinu, ka Tu šai blogā daudz ko noklusē. Alkohola sliktās puses, kuras Tev pavisam noteikti jau ir labi pazīstamas.
Tā kā pārtrauc, kamēr vēl nav par vēlu. Tas ir solis uz priekšu. Saku to tev kā bijušais alkoholiķis.
Šai blogā noklusēju pavisam maz.
Par alkohola blakusefektiem - pilnīgi piekrītu. Alkohols ir slikti un visiem to sludinu. Tā ir tāda kā spēle pašam ar sevi - balansēšana uz naža asmens, jo tā robeža, kad padosies pilnībā ir pavisam blakus.
Kļūt par padibeni dēļ alkohoa ir pavisam pavisam viegli. Pat patīkami sākumā. Tikai tas pamošanās brīdis ir ļoti sāpīgs.
Piedzīvots. Bija pretīgi.
Mēģināts atteiksties pilnībā, bet tad sapratu, ka tā būs tāda kā sevis krāpšana un nekad nespēšu dzīvot harmonijā ar sevi - ar to, ko gribas un to, ko vajag.
Laika gaitā, sapratu, ka labākais (bet arīdzan visgrūtākais) veids kā sadzīvot ar alkoholu ir sevis paškontrole. Dzelžaini principi, kas ierobežo izplūšanu nebūtībā.
Pagaidām man tas izdodas, tikai nezinu vēl cik ilgi.
Dziļā pateicībā par padomu,
Un par panikas lēkmēm. Un bezmiegu. Un alkohola delīrija aizmetņiem, kas šad tad uz paģirām uzpeld. Niknuma, dusmu uzplūdiem. Halucinācijām, kad smadzenes vairākas dienas ir pārkairinātas ar alkohola plūdiem. Un par tiem mirkļiem, kad apjaut, ka dzīve paslīd garām un Tu, tava personības attīstība stāv uz vietas, kamēr tu skraidi apkārt no reibuma duļķainām acīm un sarkaniem vaigiem, tvarstīdams maldugunis.
Tas, ko raksti par harmoniju ar sevi - ir harmonija un ir harmonija. Ja vienas harmonijas sasniegšanai nepārtraukti nepieciešams liet mutē alkoholu, lai tā vispār spētu pastāvēt - vai tā tiešām ir pelnījusi šo nosaukumu?
:p
--
Izskatās, ka Tev gājis smagi..
--
Bet var taču iemācīties sadzīvot ar alkoholu! Var dzert, var piedzerties, pārdzerties un tad pamosties un lekt atpakaļ dzīves vilcienā.
Sēdēt uz klints pie jūras un dzert termosā līdzņemto tēju, var trīsreiz nedēļā noskriet desmit kilometrus un ik rīus atspiesties simtdievdesmit reižu. Var mīlēt dzīvi arī bez pudeles laiku pa laikam.
Žēl ka ir tik maz cilvēku, kas saprot alkohola burvību, kas saprot to, ka tas nekad nepalīzēs sadzīves problēmu risināšanā, ka tas nepalīz darbam (ak jel šie rakstnieki un mākslinieki!), bet būs tavs labākais draugs, kad vajag nokratīt no sevis visus pasaules netīrumus un neviena netraucēts gribi ieritināties savas apziņas dziļumos..
Dzert ir jāprot!
Es vēl tikai mācos.
Pēc būtības Tu neatbildēji. Vai tā tiešām ir piepildīta dzīve, kurai nepieciešamas papildus psihi izmainošas vielas - alkohols?
Sapņiem un fantāzijām pašiem par sevi nav ne vainas un tie ir nepieciešami jēgpilnai eksistencei. Ja to saglabāšanai nepieciešams uzņemt papildus vielas, kuras organisms atgrūž - kaut kas nav kārtībā un par harmoniju nosaukt to nevar.
Par mani runājot - es lietoju alkoholu, tikai reti un ne pārāk daudz. Un ļoti smagi man arī nav gājis. Tikai zinu cilvēkus, kuriem tas neizdevās.
ok - tātad atbilde:
Cilvēki kopš neatminaimiem laikiem ir meklējuši glābiņu reibinošās substancēs, lai nebūtu mūžīgi jānoņemas ar eksistenciālisma problēmu.
Šodien nekas nav mainījies - joprojām neesam atraduši atbildi uz jautājumu "kas ir dzīves jēga?" (jebšu arī esam, bet tas neko nemaina, jo atbilde ir "42")- un agrāk vai vēlāk iestājas neveselīga depresija, kura mūs nomocītu beiktus, ja nebūtu aizmiršanās prieka (kuru - piekrītu - var sasniegt arī daudz citādos, un varbūt pat ne tik kaitīgos veselībai, veidos).
Tu visu laiku aizmirsti, ka alkoholu var lietot arī nezaudējot prātu, bet pārdozēts, tas pārslogo iekšejos orgānus, gluži tāpat kā, teiksim, zemeņu ievārījums, vai mannā biezputra.
Īsta alkoholiķa labākais draugs ir atbildības sajūta un pašcieņa!
Tie kas to neievēro dzīvo zem tilta.
Varbūt tā depresija tomēr iestājas no tā, ka šī predispozīcija ir nepareiza?
T.i. varbūt, tikai varbūt Tu jauc cēloņus ar sekām?
Tas prasa pamatīgu smadzeņu piepūli, godīgumu pret sevi un atvērtu prātu lai pa īstam saprastu (un pieņemtu) to, ko uzrakstīju, bet tad, kad Tu tiec tam pāri - Tu esi izaudzis. Un esi soli tālāk. Kurā ir atkal citi izaicinājumi, bet nu labi.
Tas, ko tu dari dzerot - Tu nepārtraukti atliec šo attīstības brīdi, šo lēcienu. Jo alkohols atļauj palikt tajā līmenī, kad "nekam nav jēgas, dzīves jēga ir 42, visi to zin, bet tēlo it kā viss ir kārtībā, paši sevi notrulina, sēž pie TV" un tamlīdzīgas klišejas. Alkohols Tev rāda puķītes un rozītes un Tu ej aizvien tālāk un tālāk no sava dabīgā attīstības ceļa, kas ir ierakstīts smadzenēs, garā, liktenī, sauc to kā gribi.
Tu kļūsti par kropli, atkritēju, ķeceri, sauc to kā gribi, atkarībā no savas reliģiskās/filozofiskās piederības. Jo Tu neesi gājis to ceļu, kurš Tevī iekšā ritinās, un neesi pārkāpis (vai nepārkāpis) tos šķēršļus, kas Tev likti priekšā, bet tā vietā izvēlējies PATS izdomāt savu dzīvi.
Bet Tava fantāzija nekad nebūs tik spēcīga un visaptveroša, kā īstā realitāte. Tā var tāda kļūt, bet tad Tu arī esi šizofrēniķis (citi izvēlas arī tādu ceļu). Tāpēc tāda, iluzora dzīve nekad nebūs piepildīta.
padalies!
---
zini tas 42 ir un paliek 42, tikai katrs to izprot savā interpretācijā un tādēļ jūtas laimīgs un viņam šķiet, ka tikai viņš to ir sapratis.
katra cilvēka dzīve ir savādāka un nekādi nevar uzspiest visiem zīmogu un pateikt ka jādzīvo tā un šitā.
Un par kādu lēcienu Tu te runā?
Lēciens uz kurieni? Kāda joda pēc?
Vai visa pasaule nav iestrēgusi dziļos sūdos šitā lēkājot? Un cik cilvēku ik gadus lēc no tiltiem tikai tādēļ, ka viņiem šis LECIENS nav izdevies, jebšu kautkas ir nogājis greizi un stress sagrauzis kuņģi.. goda vārds - labāk atdodu savas iekšas vīnam, kā strespilnai dzīvei, pelnot naudu taukainam parazītam.
Tikai atceries, ka visas dzīves ir iedomātas. Visas vērtības ir izdomātas. Mūsu pašu izdomātas. Arī savējās esi izdomājis Tu pats.
Un es esmu izdomājis savējās.
Tev Kung Fu Panda, man pudele laba Bordeaux.
Es runāju par attīstības lēcienu. Attīstīties nenozīmē automātiski iekļauties sistēmā un sākt pelnīt naudu kādam taukainam parazītam. Vai apspiest sevī brīvības alkas un iestāstīt sev, ka dzīves jēga ir 42. Tas nozīmē.. tas var nozīmēt ļoti daudz ko, tas katram ir individuāli. Runa ir par brīvību, ko šāds solis sniedz. Par brīvību no lietām, notikumiem, politiku, taukainajiem parazītiem u.tml., būtībā no jebkā, kas ir pasaulīgs, pārejošs. Tajā skaitā no alkohola.
Tas ir nopietns solis, jo uz spēles tiek likts daudz. Risks pastāv un tie cilvēki, kas nolec no tiem tiltiem, ir tie, kas ir pāršāvuši pāri pa strīpu. Tādu mūsdienās ir daudz, jo pasaule ir mazliet slima, tur es Tev piekrītu. Bet vai Tu labāk izvēlies dzīvot kā vergs un sūkt no alkoholiskā "dzīvības salmiņa", vai arī riskēt, atvērt savu prātu un varbūt uzvarēt?
Nepārproti mani, es arī esmu hedonists. Kādreiz mana bauda bija alkohols un narkotikas, tagad tā ir tad, kad jūtu, ka ķermenis strādā ciešā saskaņā ar prātu un garu. Kad spēju palīdzēt cilvēkiem, kad spēju attīstīt savu biznesu, kad ziedoju naudu labdarībai, kad meditēju utt. Bet tā ir mana bauda, iespējams, ka citiem tā ir pavisam savādāka. Runa ir par to, ka tā ir tīra. Es paspēru to soli, lai cik man tas likās biedējoši un nesaprotami tad ar toreizējiem uzskatiem (kas bija līdzīgi Tavējiem).
ar visu plašo sabiedrību man ir lieliskas attiecības, lai cik ļoti arī neatšķirtos mans viedoklis par notiekošo.
Es dzīvoju savu dzīvi un nevienam pat prātā tā īsti neienāk (tik smuki tas viss, jāatdzīst, ir tikai kopš dažiem gadiem), ka dažkārt mēdzu sevi palutināt ar pudeli stipra dzeramā. Bet to taču dara lielais vairums, tikai viņi to slēpj. Viņiem no tā kauns. Tie ir cilvēki kas dzīvo mājās ar koptu dārziņu un tukšās pudeles ved izmest pilsētas otrā galā - katik kāds napamana.
Es piekrītu, ka nevar nokāpt no sliedēm un skatīties kā garam traucas visa dzīve. Protams, ka ir jāmēģina notiekošais kautkādā veidā ietekmēt. Vienaldzība nav līdzeklis - tā ir bēgšana no notiekošā un sevis.
-
Man šķiet, ka dzīve ir sadalīti pa posmiem. Tie kas cenšas dzīvot saskaņā ar sevi pašu vienmēr būs bijuši arī tanī posmā, kur sevis reibināšana ir pašmērķis.
Ir daži kas to pārdzīvo, ieklausās sevī un sper nākamo soli.
Ir daži, kas nogrimst un mēs par viņiem aizmirstam.
Es šeit nesludinu alkoholismu - vienkārši stāstu savu stāstu, kas varbūt pēc nedēļas būs pavisam savādāks. Mani uzskati nepārtraukti mainās. Nepārtraukti mainās mans dzīves stils, intereses. Es neesmu apstājies - es dzīvoju.
Un cenšos to darīt nevienam netraucējot.
Bet nu vispār jau nu Tu baigi visu novienkāršo.
Bēdīgi, bet īstam alkoholiķim nav trešā ceļa, viņam var būt dzelžaini principi, bet vinam nav iespējas tos īstenot, jo viņš nekad nekontrolē sevi - viņu kontrolē alkohols. Un mazās uzvaras, kas sākumā var būt pat diezgan biežas, ir tikai alkohola viltīga piekāpšanās, lai ievilinātu dziļāk atkarībā. Visi šie - "šodien nedzeršu" vai "šomēnes nedzeršu", vai "gribu dzeru, negribu nedzeru", vai "šovakar nepiedzeršos, šovakar tikai pāris glāžu vīna" , jau paši arī visuzskatāmāk demonstrē, ka cilvēks ir alkoholiķis, jo visu laiku ar sevi par alkoholu diskutē: cik, kad, drīkst, nedrīkst, gribu, negribu... Ne-alkoholiķis sev tādus jautajumus vispār neuzdod, paškontrole ir dabiska un darbojas automātiski.
Ar laiku mazās uzvaras kļūst retākas, bet biežāk "šovakar nesadzeršos" vietā stājas "ai, šovakar gadījās, bet nu tas tikai tāpēc, ka...". Un seko iemesls, kaut kāds visai attaisnojošs - tāpēc, ka nogurums, tāpēc, ka slikts garstāvoklis, tāpēc, ka esmu nelaimīgs, tāpēc, ka esmu lamīgs, tāpēc, ka nebiju ēdis, tāpēc, ka sajaucu to ar šito, tāpēc, ka pofig, tāpēc, ka vienkārši mainīju uzstādījumu un nolēmu piedzerties.
Kontrole, kura, kopš esi alkoholiķis, nekad nav bijusi pilnīga, kļūst arvien vājāka līdz zūd pavisam.
Tas posms uz naža asmens vai "trešais ceļš" ir iluzors, nekur neved, lai gan ļauj, protams, kādu brīdi balansēt. Ļauj. Citam ilgāk, citam mazāk, tas jau atkarīgs no organisma, no iedzimtības un citām figņām, par kurām pats cilvēks neko daudz nezina. Un tad, vienā brīdī, ir jau vairs tikai tie divi ceļi - dzert vai nedzert.