Tu iebrien pretrunu pļavā un šeit apstrīdi savu iepriekšsacīo: "Tā kā pārtrauc, kamēr vēl nav par vēlu. Tas ir solis uz priekšu. Saku to tev kā bijušais alkoholiķis."
ok - tātad atbilde:
Cilvēki kopš neatminaimiem laikiem ir meklējuši glābiņu reibinošās substancēs, lai nebūtu mūžīgi jānoņemas ar eksistenciālisma problēmu.
Šodien nekas nav mainījies - joprojām neesam atraduši atbildi uz jautājumu "kas ir dzīves jēga?" (jebšu arī esam, bet tas neko nemaina, jo atbilde ir "42")- un agrāk vai vēlāk iestājas neveselīga depresija, kura mūs nomocītu beiktus, ja nebūtu aizmiršanās prieka (kuru - piekrītu - var sasniegt arī daudz citādos, un varbūt pat ne tik kaitīgos veselībai, veidos).
Tu visu laiku aizmirsti, ka alkoholu var lietot arī nezaudējot prātu, bet pārdozēts, tas pārslogo iekšejos orgānus, gluži tāpat kā, teiksim, zemeņu ievārījums, vai mannā biezputra.
Īsta alkoholiķa labākais draugs ir atbildības sajūta un pašcieņa! Tie kas to neievēro dzīvo zem tilta.
Redzi, Tava (jeb Jūsu, tā kā Tu runā par sevi daudzskaitlī) predispozīcija jau ir tāda, ka atbilde uz to, kas ir dzīves jēga, ir 42 :). Un ja domā savādāk, tad jāiestājas neveselīgai depresijai. Varbūt tā depresija tomēr iestājas no tā, ka šī predispozīcija ir nepareiza? T.i. varbūt, tikai varbūt Tu jauc cēloņus ar sekām? Tas prasa pamatīgu smadzeņu piepūli, godīgumu pret sevi un atvērtu prātu lai pa īstam saprastu (un pieņemtu) to, ko uzrakstīju, bet tad, kad Tu tiec tam pāri - Tu esi izaudzis. Un esi soli tālāk. Kurā ir atkal citi izaicinājumi, bet nu labi. Tas, ko tu dari dzerot - Tu nepārtraukti atliec šo attīstības brīdi, šo lēcienu. Jo alkohols atļauj palikt tajā līmenī, kad "nekam nav jēgas, dzīves jēga ir 42, visi to zin, bet tēlo it kā viss ir kārtībā, paši sevi notrulina, sēž pie TV" un tamlīdzīgas klišejas. Alkohols Tev rāda puķītes un rozītes un Tu ej aizvien tālāk un tālāk no sava dabīgā attīstības ceļa, kas ir ierakstīts smadzenēs, garā, liktenī, sauc to kā gribi.
Tu kļūsti par kropli, atkritēju, ķeceri, sauc to kā gribi, atkarībā no savas reliģiskās/filozofiskās piederības. Jo Tu neesi gājis to ceļu, kurš Tevī iekšā ritinās, un neesi pārkāpis (vai nepārkāpis) tos šķēršļus, kas Tev likti priekšā, bet tā vietā izvēlējies PATS izdomāt savu dzīvi. Bet Tava fantāzija nekad nebūs tik spēcīga un visaptveroša, kā īstā realitāte. Tā var tāda kļūt, bet tad Tu arī esi šizofrēniķis (citi izvēlas arī tādu ceļu). Tāpēc tāda, iluzora dzīve nekad nebūs piepildīta.
zini tas 42 ir un paliek 42, tikai katrs to izprot savā interpretācijā un tādēļ jūtas laimīgs un viņam šķiet, ka tikai viņš to ir sapratis.
katra cilvēka dzīve ir savādāka un nekādi nevar uzspiest visiem zīmogu un pateikt ka jādzīvo tā un šitā.
Un par kādu lēcienu Tu te runā? Lēciens uz kurieni? Kāda joda pēc?
Vai visa pasaule nav iestrēgusi dziļos sūdos šitā lēkājot? Un cik cilvēku ik gadus lēc no tiltiem tikai tādēļ, ka viņiem šis LECIENS nav izdevies, jebšu kautkas ir nogājis greizi un stress sagrauzis kuņģi.. goda vārds - labāk atdodu savas iekšas vīnam, kā strespilnai dzīvei, pelnot naudu taukainam parazītam.
Tikai atceries, ka visas dzīves ir iedomātas. Visas vērtības ir izdomātas. Mūsu pašu izdomātas. Arī savējās esi izdomājis Tu pats.
Protams, ka nevar nevienu mācīt dzīvot. Es arī to necenšos darīt, ja manā tonī kaut kas par to liecina, sorry, tas nav mans mērķis. Es runāju par attīstības lēcienu. Attīstīties nenozīmē automātiski iekļauties sistēmā un sākt pelnīt naudu kādam taukainam parazītam. Vai apspiest sevī brīvības alkas un iestāstīt sev, ka dzīves jēga ir 42. Tas nozīmē.. tas var nozīmēt ļoti daudz ko, tas katram ir individuāli. Runa ir par brīvību, ko šāds solis sniedz. Par brīvību no lietām, notikumiem, politiku, taukainajiem parazītiem u.tml., būtībā no jebkā, kas ir pasaulīgs, pārejošs. Tajā skaitā no alkohola. Tas ir nopietns solis, jo uz spēles tiek likts daudz. Risks pastāv un tie cilvēki, kas nolec no tiem tiltiem, ir tie, kas ir pāršāvuši pāri pa strīpu. Tādu mūsdienās ir daudz, jo pasaule ir mazliet slima, tur es Tev piekrītu. Bet vai Tu labāk izvēlies dzīvot kā vergs un sūkt no alkoholiskā "dzīvības salmiņa", vai arī riskēt, atvērt savu prātu un varbūt uzvarēt?
Nepārproti mani, es arī esmu hedonists. Kādreiz mana bauda bija alkohols un narkotikas, tagad tā ir tad, kad jūtu, ka ķermenis strādā ciešā saskaņā ar prātu un garu. Kad spēju palīdzēt cilvēkiem, kad spēju attīstīt savu biznesu, kad ziedoju naudu labdarībai, kad meditēju utt. Bet tā ir mana bauda, iespējams, ka citiem tā ir pavisam savādāka. Runa ir par to, ka tā ir tīra. Es paspēru to soli, lai cik man tas likās biedējoši un nesaprotami tad ar toreizējiem uzskatiem (kas bija līdzīgi Tavējiem).
mīlīt, es neesmu outsaiders! ar visu plašo sabiedrību man ir lieliskas attiecības, lai cik ļoti arī neatšķirtos mans viedoklis par notiekošo.
Es dzīvoju savu dzīvi un nevienam pat prātā tā īsti neienāk (tik smuki tas viss, jāatdzīst, ir tikai kopš dažiem gadiem), ka dažkārt mēdzu sevi palutināt ar pudeli stipra dzeramā. Bet to taču dara lielais vairums, tikai viņi to slēpj. Viņiem no tā kauns. Tie ir cilvēki kas dzīvo mājās ar koptu dārziņu un tukšās pudeles ved izmest pilsētas otrā galā - katik kāds napamana.
Es piekrītu, ka nevar nokāpt no sliedēm un skatīties kā garam traucas visa dzīve. Protams, ka ir jāmēģina notiekošais kautkādā veidā ietekmēt. Vienaldzība nav līdzeklis - tā ir bēgšana no notiekošā un sevis.
- Man šķiet, ka dzīve ir sadalīti pa posmiem. Tie kas cenšas dzīvot saskaņā ar sevi pašu vienmēr būs bijuši arī tanī posmā, kur sevis reibināšana ir pašmērķis. Ir daži kas to pārdzīvo, ieklausās sevī un sper nākamo soli. Ir daži, kas nogrimst un mēs par viņiem aizmirstam.
Es šeit nesludinu alkoholismu - vienkārši stāstu savu stāstu, kas varbūt pēc nedēļas būs pavisam savādāks. Mani uzskati nepārtraukti mainās. Nepārtraukti mainās mans dzīves stils, intereses. Es neesmu apstājies - es dzīvoju.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
ok - tātad atbilde:
Cilvēki kopš neatminaimiem laikiem ir meklējuši glābiņu reibinošās substancēs, lai nebūtu mūžīgi jānoņemas ar eksistenciālisma problēmu.
Šodien nekas nav mainījies - joprojām neesam atraduši atbildi uz jautājumu "kas ir dzīves jēga?" (jebšu arī esam, bet tas neko nemaina, jo atbilde ir "42")- un agrāk vai vēlāk iestājas neveselīga depresija, kura mūs nomocītu beiktus, ja nebūtu aizmiršanās prieka (kuru - piekrītu - var sasniegt arī daudz citādos, un varbūt pat ne tik kaitīgos veselībai, veidos).
Tu visu laiku aizmirsti, ka alkoholu var lietot arī nezaudējot prātu, bet pārdozēts, tas pārslogo iekšejos orgānus, gluži tāpat kā, teiksim, zemeņu ievārījums, vai mannā biezputra.
Īsta alkoholiķa labākais draugs ir atbildības sajūta un pašcieņa!
Tie kas to neievēro dzīvo zem tilta.
Varbūt tā depresija tomēr iestājas no tā, ka šī predispozīcija ir nepareiza?
T.i. varbūt, tikai varbūt Tu jauc cēloņus ar sekām?
Tas prasa pamatīgu smadzeņu piepūli, godīgumu pret sevi un atvērtu prātu lai pa īstam saprastu (un pieņemtu) to, ko uzrakstīju, bet tad, kad Tu tiec tam pāri - Tu esi izaudzis. Un esi soli tālāk. Kurā ir atkal citi izaicinājumi, bet nu labi.
Tas, ko tu dari dzerot - Tu nepārtraukti atliec šo attīstības brīdi, šo lēcienu. Jo alkohols atļauj palikt tajā līmenī, kad "nekam nav jēgas, dzīves jēga ir 42, visi to zin, bet tēlo it kā viss ir kārtībā, paši sevi notrulina, sēž pie TV" un tamlīdzīgas klišejas. Alkohols Tev rāda puķītes un rozītes un Tu ej aizvien tālāk un tālāk no sava dabīgā attīstības ceļa, kas ir ierakstīts smadzenēs, garā, liktenī, sauc to kā gribi.
Tu kļūsti par kropli, atkritēju, ķeceri, sauc to kā gribi, atkarībā no savas reliģiskās/filozofiskās piederības. Jo Tu neesi gājis to ceļu, kurš Tevī iekšā ritinās, un neesi pārkāpis (vai nepārkāpis) tos šķēršļus, kas Tev likti priekšā, bet tā vietā izvēlējies PATS izdomāt savu dzīvi.
Bet Tava fantāzija nekad nebūs tik spēcīga un visaptveroša, kā īstā realitāte. Tā var tāda kļūt, bet tad Tu arī esi šizofrēniķis (citi izvēlas arī tādu ceļu). Tāpēc tāda, iluzora dzīve nekad nebūs piepildīta.
padalies!
---
zini tas 42 ir un paliek 42, tikai katrs to izprot savā interpretācijā un tādēļ jūtas laimīgs un viņam šķiet, ka tikai viņš to ir sapratis.
katra cilvēka dzīve ir savādāka un nekādi nevar uzspiest visiem zīmogu un pateikt ka jādzīvo tā un šitā.
Un par kādu lēcienu Tu te runā?
Lēciens uz kurieni? Kāda joda pēc?
Vai visa pasaule nav iestrēgusi dziļos sūdos šitā lēkājot? Un cik cilvēku ik gadus lēc no tiltiem tikai tādēļ, ka viņiem šis LECIENS nav izdevies, jebšu kautkas ir nogājis greizi un stress sagrauzis kuņģi.. goda vārds - labāk atdodu savas iekšas vīnam, kā strespilnai dzīvei, pelnot naudu taukainam parazītam.
Tikai atceries, ka visas dzīves ir iedomātas. Visas vērtības ir izdomātas. Mūsu pašu izdomātas. Arī savējās esi izdomājis Tu pats.
Un es esmu izdomājis savējās.
Tev Kung Fu Panda, man pudele laba Bordeaux.
Es runāju par attīstības lēcienu. Attīstīties nenozīmē automātiski iekļauties sistēmā un sākt pelnīt naudu kādam taukainam parazītam. Vai apspiest sevī brīvības alkas un iestāstīt sev, ka dzīves jēga ir 42. Tas nozīmē.. tas var nozīmēt ļoti daudz ko, tas katram ir individuāli. Runa ir par brīvību, ko šāds solis sniedz. Par brīvību no lietām, notikumiem, politiku, taukainajiem parazītiem u.tml., būtībā no jebkā, kas ir pasaulīgs, pārejošs. Tajā skaitā no alkohola.
Tas ir nopietns solis, jo uz spēles tiek likts daudz. Risks pastāv un tie cilvēki, kas nolec no tiem tiltiem, ir tie, kas ir pāršāvuši pāri pa strīpu. Tādu mūsdienās ir daudz, jo pasaule ir mazliet slima, tur es Tev piekrītu. Bet vai Tu labāk izvēlies dzīvot kā vergs un sūkt no alkoholiskā "dzīvības salmiņa", vai arī riskēt, atvērt savu prātu un varbūt uzvarēt?
Nepārproti mani, es arī esmu hedonists. Kādreiz mana bauda bija alkohols un narkotikas, tagad tā ir tad, kad jūtu, ka ķermenis strādā ciešā saskaņā ar prātu un garu. Kad spēju palīdzēt cilvēkiem, kad spēju attīstīt savu biznesu, kad ziedoju naudu labdarībai, kad meditēju utt. Bet tā ir mana bauda, iespējams, ka citiem tā ir pavisam savādāka. Runa ir par to, ka tā ir tīra. Es paspēru to soli, lai cik man tas likās biedējoši un nesaprotami tad ar toreizējiem uzskatiem (kas bija līdzīgi Tavējiem).
ar visu plašo sabiedrību man ir lieliskas attiecības, lai cik ļoti arī neatšķirtos mans viedoklis par notiekošo.
Es dzīvoju savu dzīvi un nevienam pat prātā tā īsti neienāk (tik smuki tas viss, jāatdzīst, ir tikai kopš dažiem gadiem), ka dažkārt mēdzu sevi palutināt ar pudeli stipra dzeramā. Bet to taču dara lielais vairums, tikai viņi to slēpj. Viņiem no tā kauns. Tie ir cilvēki kas dzīvo mājās ar koptu dārziņu un tukšās pudeles ved izmest pilsētas otrā galā - katik kāds napamana.
Es piekrītu, ka nevar nokāpt no sliedēm un skatīties kā garam traucas visa dzīve. Protams, ka ir jāmēģina notiekošais kautkādā veidā ietekmēt. Vienaldzība nav līdzeklis - tā ir bēgšana no notiekošā un sevis.
-
Man šķiet, ka dzīve ir sadalīti pa posmiem. Tie kas cenšas dzīvot saskaņā ar sevi pašu vienmēr būs bijuši arī tanī posmā, kur sevis reibināšana ir pašmērķis.
Ir daži kas to pārdzīvo, ieklausās sevī un sper nākamo soli.
Ir daži, kas nogrimst un mēs par viņiem aizmirstam.
Es šeit nesludinu alkoholismu - vienkārši stāstu savu stāstu, kas varbūt pēc nedēļas būs pavisam savādāks. Mani uzskati nepārtraukti mainās. Nepārtraukti mainās mans dzīves stils, intereses. Es neesmu apstājies - es dzīvoju.
Un cenšos to darīt nevienam netraucējot.
Bet nu vispār jau nu Tu baigi visu novienkāršo.