Protams, ka nevar nevienu mācīt dzīvot. Es arī to necenšos darīt, ja manā tonī kaut kas par to liecina, sorry, tas nav mans mērķis. Es runāju par attīstības lēcienu. Attīstīties nenozīmē automātiski iekļauties sistēmā un sākt pelnīt naudu kādam taukainam parazītam. Vai apspiest sevī brīvības alkas un iestāstīt sev, ka dzīves jēga ir 42. Tas nozīmē.. tas var nozīmēt ļoti daudz ko, tas katram ir individuāli. Runa ir par brīvību, ko šāds solis sniedz. Par brīvību no lietām, notikumiem, politiku, taukainajiem parazītiem u.tml., būtībā no jebkā, kas ir pasaulīgs, pārejošs. Tajā skaitā no alkohola. Tas ir nopietns solis, jo uz spēles tiek likts daudz. Risks pastāv un tie cilvēki, kas nolec no tiem tiltiem, ir tie, kas ir pāršāvuši pāri pa strīpu. Tādu mūsdienās ir daudz, jo pasaule ir mazliet slima, tur es Tev piekrītu. Bet vai Tu labāk izvēlies dzīvot kā vergs un sūkt no alkoholiskā "dzīvības salmiņa", vai arī riskēt, atvērt savu prātu un varbūt uzvarēt?
Nepārproti mani, es arī esmu hedonists. Kādreiz mana bauda bija alkohols un narkotikas, tagad tā ir tad, kad jūtu, ka ķermenis strādā ciešā saskaņā ar prātu un garu. Kad spēju palīdzēt cilvēkiem, kad spēju attīstīt savu biznesu, kad ziedoju naudu labdarībai, kad meditēju utt. Bet tā ir mana bauda, iespējams, ka citiem tā ir pavisam savādāka. Runa ir par to, ka tā ir tīra. Es paspēru to soli, lai cik man tas likās biedējoši un nesaprotami tad ar toreizējiem uzskatiem (kas bija līdzīgi Tavējiem).
mīlīt, es neesmu outsaiders! ar visu plašo sabiedrību man ir lieliskas attiecības, lai cik ļoti arī neatšķirtos mans viedoklis par notiekošo.
Es dzīvoju savu dzīvi un nevienam pat prātā tā īsti neienāk (tik smuki tas viss, jāatdzīst, ir tikai kopš dažiem gadiem), ka dažkārt mēdzu sevi palutināt ar pudeli stipra dzeramā. Bet to taču dara lielais vairums, tikai viņi to slēpj. Viņiem no tā kauns. Tie ir cilvēki kas dzīvo mājās ar koptu dārziņu un tukšās pudeles ved izmest pilsētas otrā galā - katik kāds napamana.
Es piekrītu, ka nevar nokāpt no sliedēm un skatīties kā garam traucas visa dzīve. Protams, ka ir jāmēģina notiekošais kautkādā veidā ietekmēt. Vienaldzība nav līdzeklis - tā ir bēgšana no notiekošā un sevis.
- Man šķiet, ka dzīve ir sadalīti pa posmiem. Tie kas cenšas dzīvot saskaņā ar sevi pašu vienmēr būs bijuši arī tanī posmā, kur sevis reibināšana ir pašmērķis. Ir daži kas to pārdzīvo, ieklausās sevī un sper nākamo soli. Ir daži, kas nogrimst un mēs par viņiem aizmirstam.
Es šeit nesludinu alkoholismu - vienkārši stāstu savu stāstu, kas varbūt pēc nedēļas būs pavisam savādāks. Mani uzskati nepārtraukti mainās. Nepārtraukti mainās mans dzīves stils, intereses. Es neesmu apstājies - es dzīvoju.
Es runāju par attīstības lēcienu. Attīstīties nenozīmē automātiski iekļauties sistēmā un sākt pelnīt naudu kādam taukainam parazītam. Vai apspiest sevī brīvības alkas un iestāstīt sev, ka dzīves jēga ir 42. Tas nozīmē.. tas var nozīmēt ļoti daudz ko, tas katram ir individuāli. Runa ir par brīvību, ko šāds solis sniedz. Par brīvību no lietām, notikumiem, politiku, taukainajiem parazītiem u.tml., būtībā no jebkā, kas ir pasaulīgs, pārejošs. Tajā skaitā no alkohola.
Tas ir nopietns solis, jo uz spēles tiek likts daudz. Risks pastāv un tie cilvēki, kas nolec no tiem tiltiem, ir tie, kas ir pāršāvuši pāri pa strīpu. Tādu mūsdienās ir daudz, jo pasaule ir mazliet slima, tur es Tev piekrītu. Bet vai Tu labāk izvēlies dzīvot kā vergs un sūkt no alkoholiskā "dzīvības salmiņa", vai arī riskēt, atvērt savu prātu un varbūt uzvarēt?
Nepārproti mani, es arī esmu hedonists. Kādreiz mana bauda bija alkohols un narkotikas, tagad tā ir tad, kad jūtu, ka ķermenis strādā ciešā saskaņā ar prātu un garu. Kad spēju palīdzēt cilvēkiem, kad spēju attīstīt savu biznesu, kad ziedoju naudu labdarībai, kad meditēju utt. Bet tā ir mana bauda, iespējams, ka citiem tā ir pavisam savādāka. Runa ir par to, ka tā ir tīra. Es paspēru to soli, lai cik man tas likās biedējoši un nesaprotami tad ar toreizējiem uzskatiem (kas bija līdzīgi Tavējiem).
ar visu plašo sabiedrību man ir lieliskas attiecības, lai cik ļoti arī neatšķirtos mans viedoklis par notiekošo.
Es dzīvoju savu dzīvi un nevienam pat prātā tā īsti neienāk (tik smuki tas viss, jāatdzīst, ir tikai kopš dažiem gadiem), ka dažkārt mēdzu sevi palutināt ar pudeli stipra dzeramā. Bet to taču dara lielais vairums, tikai viņi to slēpj. Viņiem no tā kauns. Tie ir cilvēki kas dzīvo mājās ar koptu dārziņu un tukšās pudeles ved izmest pilsētas otrā galā - katik kāds napamana.
Es piekrītu, ka nevar nokāpt no sliedēm un skatīties kā garam traucas visa dzīve. Protams, ka ir jāmēģina notiekošais kautkādā veidā ietekmēt. Vienaldzība nav līdzeklis - tā ir bēgšana no notiekošā un sevis.
-
Man šķiet, ka dzīve ir sadalīti pa posmiem. Tie kas cenšas dzīvot saskaņā ar sevi pašu vienmēr būs bijuši arī tanī posmā, kur sevis reibināšana ir pašmērķis.
Ir daži kas to pārdzīvo, ieklausās sevī un sper nākamo soli.
Ir daži, kas nogrimst un mēs par viņiem aizmirstam.
Es šeit nesludinu alkoholismu - vienkārši stāstu savu stāstu, kas varbūt pēc nedēļas būs pavisam savādāks. Mani uzskati nepārtraukti mainās. Nepārtraukti mainās mans dzīves stils, intereses. Es neesmu apstājies - es dzīvoju.
Un cenšos to darīt nevienam netraucējot.
Bet nu vispār jau nu Tu baigi visu novienkāršo.