If you are lonely when you're alone, you are in bad company.

Tu, škiet, esi vēl ļoti jauns. Patiesībā, brīžiem man izklausās, ka Tu tikai koķetē ar alkoholismu, bet tad pamanu kādas sīkas detaļas, pazīmes, kas, izklausīdamās pilnīgi nevainīgas un nenozīmīgas, tomēr liecina vismaz par īstas alkohola atkarības aizsākumu. Tātad, ticamāk, ka Tu nevis koķetē ar alkoholismu, bet iedomājies, ka Tu tikai koķetē ar alkoholismu.
Bēdīgi, bet īstam alkoholiķim nav trešā ceļa, viņam var būt dzelžaini principi, bet vinam nav iespējas tos īstenot, jo viņš nekad nekontrolē sevi - viņu kontrolē alkohols. Un mazās uzvaras, kas sākumā var būt pat diezgan biežas, ir tikai alkohola viltīga piekāpšanās, lai ievilinātu dziļāk atkarībā. Visi šie - "šodien nedzeršu" vai "šomēnes nedzeršu", vai "gribu dzeru, negribu nedzeru", vai "šovakar nepiedzeršos, šovakar tikai pāris glāžu vīna" , jau paši arī visuzskatāmāk demonstrē, ka cilvēks ir alkoholiķis, jo visu laiku ar sevi par alkoholu diskutē: cik, kad, drīkst, nedrīkst, gribu, negribu... Ne-alkoholiķis sev tādus jautajumus vispār neuzdod, paškontrole ir dabiska un darbojas automātiski.
Ar laiku mazās uzvaras kļūst retākas, bet biežāk "šovakar nesadzeršos" vietā stājas "ai, šovakar gadījās, bet nu tas tikai tāpēc, ka...". Un seko iemesls, kaut kāds visai attaisnojošs - tāpēc, ka nogurums, tāpēc, ka slikts garstāvoklis, tāpēc, ka esmu nelaimīgs, tāpēc, ka esmu lamīgs, tāpēc, ka nebiju ēdis, tāpēc, ka sajaucu to ar šito, tāpēc, ka pofig, tāpēc, ka vienkārši mainīju uzstādījumu un nolēmu piedzerties.
Kontrole, kura, kopš esi alkoholiķis, nekad nav bijusi pilnīga, kļūst arvien vājāka līdz zūd pavisam.
Tas posms uz naža asmens vai "trešais ceļš" ir iluzors, nekur neved, lai gan ļauj, protams, kādu brīdi balansēt. Ļauj. Citam ilgāk, citam mazāk, tas jau atkarīgs no organisma, no iedzimtības un citām figņām, par kurām pats cilvēks neko daudz nezina. Un tad, vienā brīdī, ir jau vairs tikai tie divi ceļi - dzert vai nedzert.