Manuskripti.

Jau vairāk kā nedēļu esmu atpakaļ, bet sirreālā sajūta mani galīgi nav pametusi. Visu laiku kaut ko daru, bet īsti nekas nav salikts pa plauktiņiem, līdz ar to daudzas lietas pārklājās, tad kaut ko es nevaru pavilkt dēļ sava pagaidām nesakārtotā režīma utt. Šorīt smieklīgi agri pamodāmies ar Anci, lai kopīgi brauktu uz Universitāti, bet, protams, ka tā vietā, lai brauktu uz lekcijām, mēs paņēmām Staoilā kafiju un braucām čillot Ķīpsalā. Nekāda dižā čillošana viss nesanāca, bet tik un tā forši. Forši bastot spāņu valodu. ^^

Vispār daudz kas ir noticis pa šo nedēļu. Vakar mani ievēlēja RSU valdē, laikam, ka pati vēl īsti neapjēdzu ko es te tagad esmu uzņēmusies. Korporācija palikusi novārtā, tiesa gan Katrīna vismaz ir piekritusi būt par manu krāsiu māti un referātam tēma arī ir skaidra - tas priecē. ^^

Pēc pāris stundām vilciens uz Parīzi. Pēdējā brīdī atradu couchsērferi no Peru, kurš mani izmitinās&tad kopā ar viņa draugiem sestdien iesim pa Parīzes bāriņiem gar Sēnas krastiem. Manu ieradīsies Parīzē gandrīz vienlaicīgi ar mani un sagaidīs Parid du Nord stacijā. ^^ Neesmu viņu satikusi ~1.5 gadu. Krāmēju somu, lieku iekšā visādas skaistas lietiņas - Miss Dior Cherie, baltu blūzi ar rozēm, ceļvedi Parīzei. Ielādēju i-podā franču mūziku.
Ārā plosās vētra, bet tas mani ne mazākajā mērā neuztrauc.

Vakar ar Ž bijām uz viņa parties-party. VVD dutch liberals sezonas atklāšanu pie bijušā eldermaņa sievas mājās. Dzēru baltvīnu, runājos ar daudziem bijušajiem NATO darbiniekiem. Viens no viņiem ieminējās, ka varētu sarunāt man tūri pa air base Geilenkirchen'ā. Pirms pāris dienām redzēju AWACS boingu. Viens no iespaidīgākajiem skatiem, ko esmu redzējusi. Bāzē notika mācības līdz ar to te virs ciemata lidinājās gandrīz vai pār māju jumtiem ar nenormālu dārdoņu. Biedējoši. Tomēr iekšā radās tāds patīkams satraukums un vēlme apskatīt lidaparātus tuvumā.
Man ir palikusi tikai viena nedēļa, bet varbūt tomēr?!

Darba kolēģis Kevins (tas, kurš uzaicināja uz bachelors ballīti) vakar mani aizveda lunch'a laikā uz McDonaldu ēst saldējumu. ^^ Runājāmies par viskautko.

Nākampiektdien POLAD izbraukums uz Hāgu&Roterdamu.

meeeh, man riebjas agri celties!!!! -.-
jo mazāk dienas paliek ko strādāt, jo neizturamāk tas ir!!! Šīs nedēļas beigās es jau būšu Parīzē. <3.
Es pieļauju, ka kādam jau esmu izbesijusi ar to savu Parīzi, bet tas mani uztur pie dzīvības. Vispār nekas nav ne sakrāmēts, ne izdomāts līdzņemšanai.


man ļoti gribās mājās.

Kopš vakardienas iekšā sēž tāda pretīga sajūta. Īsti pat nevaru izskaidrot kas konkrēti mani tā satrauca, vai katra lieta atsevišķi, vai viss kopumā.
Izgāju pabraukāt ar riteni pa rajonu. Sapratu, ka dzīvoju laukos un gūstu dīvainu baudu no tā. Daba ne ar ko daudz neatšķiras no Latvijas, mājas ir savādākas. Ar vecumu mainās manas vērtības un izpratne par to, kas ir svarīgs un kas nav.

Vakar bija ļoti dīvains vakars. Šodien jūtos joprojām ne savā ādā. Gājām pie Daan'a brāļa uz atvadu ballīti. Es biju skaisti saģērbusies, uzvilkusi melno/apspīlēto kleitu dēļ kuras saņēmu dažādas divainas reakcijas no pretējā dzimuma puses. Daļēji dēļ tā pavadīju laiku iekšā runājoties ar Ingrīdu (Daan'a mammu) un līdz ar to nepamanīju brīdi kurā Ž šķietami piedzērās. Kā jau iepriekš teicu, viņam ik pa laikam ir tāda kā tendence pasākumos man pievērst pastiprinātu uzmanību, ko viņš darīja arī šoreiz+citu priekšā pēc kā es nolēmu nolikt viņu gulēt. Nekomentēšu viņa paziņu reakciju, kura vispār tā vakara gaitā mani brīžiem nepatīkami pārsteidza. Pēc kādas pusstundas kopš noliku viņu gulēt, saņēmu vēstījumu, lai es uzeju paskatīties, jo Ž uzvedās dīvaini. Uzskrēju augšā un tur viņš guļ gultā ar pelēku sejas krāsu, turot roku uz sirds, viss pa perimetru ir slapjš un pievemts, izdodot gārdzošas skaņas. Man uzreixz kamols kaklā& teicu Daan'a vecākiem, ka manuprāt ir jāsauc ātrā palīdzība. Ja viņam nebūtu problēmu ar sirdi, tad es neuztrauktos, bet skats bija patiešām briesmīgs, ne tāds, kāds ir ja cilvēks pārāk daudz iedzer. Uzlikām aukstu/mitru dvieli viņam uz pieres, es vairākas reizes viņam pašam jautāju vai man saukt ātro palīdzību un viņš teica nēnēnē. Ahh, vismaz pēc 10min. viņam palika labāk un viņš vienkārši aizmiga. Nogulēja līdz 8 ritā un tad mēs atnācām mājās. Kopš tā brīža viņš ar maziem pārtraukumiem visu laiku guļ. Jāpiebilst, ka parasti viņš ir augšā vēlākais desmitos. Viss jau būs labi, kad Ž pamodīsies, tad ar viņa vecākiem aizbrauksim pie ārsta pārbaudīties, bet pārbīli viņš man sagādāja pamatīgu.

Pašai šodien visu dienu galva kā vate, aizgāju gulēt ar lēcām un acis tagad arī miglojās+vēders griežas otrādi.

aij. man tas galīgi nepatīk.

PIEKTDIENA!
^^

Nākamās nedēļas nogalē es jau atradīšos Parīzē. wīīī. Analīze ir vairāk vai mazāk pabeigta. Sarunāju POLAD ofisa izbraukuma ietvaros ekskursiju uz International Court of Justice Hāgā. Nevaru sagaidīt. Brisele šonedēļ atkrita, vēl ir nelielas cerības uz pēdējo nedēļu. Viss bija nokārtots, bet augustā ir grūti atrast kādu, kas otrā pusē būtu gatavs uzņemt. Kā jau visās iestādēs augustā visi iet atvaļinājumā.

Pēdējā laikā dzīvoju divās dilemmās: Ko darīt pēc bakalaura un vai palikt kopā ar Ž.
Uz abām nav viegli atbildēt.

Ilgojos pēc LV. Palikušas tikai 2.5 nedēļas, kaut kā tā. Neesmu bijusi mājās kopš februāra. Jābrauc ārstēt Žoržiņa, viņai lauzts gūžas kauls. Jāapskatās mammas dārzs, jāsatiek draugi, jāpabeidz augstskola, jāballējās Vecrīgā!!!

ahh.
Un oktobrī mana dzimšanas diena. ^^

Man bija kārtējais superdīvainais sapnis, bet šis bija īpaši dīvains, jo bija ļoti garš un atstāja dīvainu pēcgaršu. Tur bija kaut kāds visa savienojums. Pēdējais ko atceros ir kā es bēgu no vīrieša kopā ar mazu blondu puisīti, kurš šauj uz mums abiem ar skrotīm. Uz acīm viņam ir brilles, bet zem tām uztetovēts tetovējums, kas izskatās pēc asarām. Tas mijās ar ainu, kurā vecā mājā sieviete ar gariem, orandži-sarkaniem matiem guļ gultā ar baltiem palagiem, nākamais kadrs pārlec uz to kā viņa krāpj savu vīru, nākamais uz to kā vīru nošauj, jo ārā ir revolūcija, nākamais uz to kā viņa ar kādu sarunājas un tā kāda balss saka, ka tā ir sarežģīta kombinācija, bet sieviete paliek pie sava un uz sava kailā augšstilba līmē novelkamos tetovējumus ar sava vīra bildi, savu bildi un dīvainiem ornamentiem.

Es it kā šķietami esmu ekstraverts cilvēks un man nav problēmu kontaktēties ar svešiniekiem vai ar cilvēkiem vispār, bet ne sūda. Ne sūda. Ir situācijas kurās man ir neiedomājami grūti pārvarēt sevi. Viens piemērs ir attiecības. Labi, tagad ar Ž viss ir nedaudz savādāk arī tāpēc, ka dien dienā esmu tik tuvu viņa vecākiem, kuriem ir viņu atšķirīgā vācu mentalitāte un dzīves uztvere+sveša valsts/prakses uztraukumi, nogurums un vēl sazin kas. Tomēr problēmas melnraksts ir viens un tas pats visur, es neizrunājos ar cilvēkiem. Kad iet runa par problēmām, es no tām bēgu. Tādā tīri nordiskā stilā man vieglāk ir nozust/ielīst stūrī, kā skaidri un gaiši visu izrunāt. Un vislielākās problēmas jau rodas no tā, ka cilvēki par maz runā. Pārprot viens otra izteikumus, bet neko nedara, lai noskaidrotu visu kārtīgi, tā vietā apvainojas.

Un man joprojām ir bail kādreiz zvanīt kādā oficiālā jautājumā, kaut arī pirmo reizi pamudinājumu un pamācības no vecākiem šajā jautājumā saņēmu jau 5.klasē, kad zvanīju uz Ķīnas vēstniecību. Mainījies kopš tā laika nav nekas, pirms zvanu galvā vienmēr skan toreizējie ieteikumi, tad es kādas 100x sev atgādinu, ka pa galvu jau man neviens nesitīs un spiežu pogas. Vakar zvanīju uz International Court of Justice, lai pieteiktu darba ekskursiju un atkal piefiksēju sevi esot kaut kāda bailīga truša stāvoklī.

Man ir ar sevi daudz jāstrādā. +kā vispār ir tiem cilvēkiem, kuri ir patiešām intraverti pēc dabas. Murgs.

Look at us dancing baby
Let's dance and show them all
How close we are
The lies have worked so far
So we go on deceiving
.

Es šobrīd ēdu nektarīnu, kurš smaržo pēc siltumnīcas tomāta.

Pirms pāris dienām saņēmu pirmā mēneša algu, tagad baidos vērt vaļā internetbanku, lai apskatītos cik daudz vēl ir palicis. hihi.
Šodien visu dienu to vien darīju kā dzēru kafiju un runājos ar Ēriku. Mans nīgrais beļģu kolēģis Marks, kurš pēdējā laikā kļuvis par manu mentoru uzdodot konstruktīvi kritiskus jautājumus par manu darbu/NATO misiju kā tādu etc. izrādās ir dzimis tajā pat datumā, kurā mana mamma. Liku viņam sajusties galīgi vecam, kad pateicu, ka viņš ir 10 gadus vecāks par manu mammu (haha).

Ēriks savukārt teica, ka tas ko ASV uzskatītu par rape francūžiem ir rough seduction. ^^ &viņš man izmaksāja kafiju un kruasānu. Labi gan man iet, teica kafejnīcā strādājošais vīrietis, katru reizi kāds cits kolēģis man kaut ko izmaksā.

Citēju to, kāpēc ir izdevīgi, ka Turcija ir NATO dalībvalsts, neskatoties uz to, ka tā ir bufera zona starp Āziju un Eiropu: "It is better to have them inside the tent pissing out than outside the tent pissing in".

+

Man bija laba dieniņa. ^^ Saņēmu vēstuli no vecvecākiem rakstītu opja kaligrāfiskajā tēlotājģeometrijas profesora rokrakstā.
Un vēl virkne visādu jauku sīkumu: couchsērferi dienām Parīzē, soli uz priekšu Briseles jaut., interesantas sarunas darbā -> visu dienu likās, ka visu varu.

Šodien bija laba diena - es pieēdos ar suši. ^^

Vakar bija laba diena, jo es piedzēros ar šampanieti.

Aizvakar pavisam laba, jo es gan pieēdos gan piedzēros.

***
Es esmu rozā burbulis.

*Šodienas sapulces darba kārtībā bija iekļauts 'Leldes farewell lunch' ^^

Brīvdienas ir klāt! Neticami.

Pēc pāris stundām dodos uz superawesome bachelor darba ballīti tiesa gan līdz ņemot Ž.

Šķiet, ka šī prakse tā vietā, lai mani pārliecinātu ir likusi pārdomāt dzīvi. Kam vajadzīga visa tā raušanās un izrādīšanās. Vai tad es laimīgāka nejustos knapi velkot galus kopā ar 10 bērniem kādā siltās zemes pludmalē? Laikam, ka nē, bet arī šeit visu dienu blenžot datorā un mājās atnākot pārgurumā iekrītot gultā nekāds baigais kaifs nav. Darbs kā tāds piegriežās vēl pirms esmu tā kārtīgi sākusi strādāt. Un tomēr, apstiprinājās tas uz ko paļāvos pagājušogad, kad rāvos tajā kafejnīcā. Ar prātu strādāt ir patīkamāk kā ar rokām.

Saņēmu uzaicinājumu uz VIP darba ballīti tikai jaunajiem un neprecētajiem. ^^ Drinks&food for free.
Norezervēju dārgas vilciena biļetes uz Parīzi. Dziedu "fing fang fang fang" dziesmiņu. Galva galva, kur tu esi? Kāpēc tu esi mani pametusi?

Tadejs ir pārliecināts, ka esmu viņa mūža sieviete un grib ar mani taisīt 10 bērnus. Burvīgi!
Ž sāk man pievērst uzmanību pēc tam, kad kāds cits to dara. Tad parādās baigie 'tā ir mana draudzene' gājieni. Smieklīgi.
Šodien nopirku kārtējo reizi Miss Dior Cherie. Tās laikam uz mūžiem paliks manas smaržu smaržas. Paņēmu no bibliotēkas ceļvedi par Parīzi, nopirku arī Heidijai dz.dienas dāvanu -> smaržīgu losjonu un kartiņu ar pujenēm&uztaisīju īso dienu notinoties no darba 3os. ^^

Es domāju par to vai kādam diez ir arī otrādi kā man, jo es vispirms domāju par profesionālo izaugsmi, zināšanām, kolēģiem, ceļošanu un tad tur kaut kur beigās tam visam ir nauda. Tas ko es varu darīt ir būt pateicīga par to, ka nauda nav tik spiedīgs jautājums, lai tas diktētu visas manas izvēles. Ja mann raujoties un kaļot plānus vēl pa vidu būtu jāuztraucās par to ko es rīt ēdīšu vai kā samaksāšu rēķinus, tad būtu pakaļā. Un ir taču tik daudz cilvēki, kuriem nav citu variantu kā vien par to uztraukties dien dienā.

Aij.
Ir pilnīga/neskaidra putra domājot par to, ko darīšu starp bakalauru un maģistru. Ir daudz daudz atsevišķas idejas, kuras kaut kur karajās gaisā. Mazlietiņ no flash kartiņām priekš GRE, mazliet no potenciālām praksēm citur, mazlietiņ no UK/USA&NL, mazlietiņ no brīvprātīgo darba, mazlietiņ no darba kādā no LV institūcijām, tas pēdējais tā, tīri lai viltos un pilnībā aplauztos LV iestāžu birokrātiski/korumpētajā sistēmā. Jau iekšā neesot vēmiens nāk, kad kaut kas no tām ir vajadzīgs un piespiedu kārtā ir jākontaktējas.

Domas pēdejā laikā ir pilnībā racionālas un par/ap NATO. Nekādas romantikas. Būvēju privāto dzīvi vadoties pēc kaut kāda egoistiska mačo vīrieša filozofijas - tā brīžiem strādā mans prāts.

Ļoti dīvaina sajūta domājot par mājām Latvijā.
Esmu jau pilnībā aizmirsusi sabiedrību tur.

Atgriezīšos tieši uz rudens dubļiem un varēšu drēgnos vakaros slīgt melanholijā.
Burvīgi.

Šī vakara būtiskākais jautājums: ko vilkt?

Kaut ko jauku/interesantu/seksīgu vai ļoti seksīgu?

Ejam pa klubiem.

Atgriežoties no vakariņām es vairs īsti nesaprotu Ž piezīmi par zivs atdzišanu, jo mēs ēdām siļķi. x_x

Pieturos pie tā, ka neiespējams nav nekas. Darbā turpinu analīzi ar Lietuvu. Mans kolēģis Marks ar kuru es ikdienā atrodos vienā telpā ir kā Češīras kaķis. Uzdod pāris mistiskus jautājumus ar savu beļģu akcentu, tad nesagaidījis atbildi nosaka: "Maybe, maybe - I don't know..." un pazūd. Ian's man ir tuvāks mentors kā MdS, tā kaut kā ir iekārtojies. Viņš ir daudz saprotamāks un pretīmnākošāks.
Ā, pie vakariņu galda Ž ģimene stāstīja par kkādu Ž draugu no skolas laikiem, kurš ir iedomājies, ka ir vampīrs un visu laiku uzvedās tā it kā būtu. Piemēram, par jokiem viņš nesmejās, jo vampīri nesmejās (?!) Tāpat viņam ir kaut kāda nesankcionēta sieviešu ignorēšanas mānija, atnākot ciemos viņš runā tikai ar Ž tēvu un mammu ignorē izliekoties, ka nedzird vai, ka ir aizņemts ēdot etc. un tā ar visām sievietēm.

Šodien sapulcē ierunājos par savu field research tripu uz Briseli un jā ^^ pēc Ian'a vārdiem MdS esot to ne tikai akceptējis, bet arī apsolījis. Cerams, ka viss izdosies. Peter's šodien piesēdās klāt manai kafijas dzeršanai bāzes bufetē un krustu šķērsu iztaujāja par to kā man iet/gāja Slovēnijā utt. Beigās uzzināju, ka MdS esot īpaši visiem pieteicis, lai maksimāli iesaista mani POLAD ofisa darbā un gādā, lai es starp viņiem jūtos labi. Es neesmu vēl MdS līdz galam atkodusi, bet mani mulsina viņa netiešās rūpes un racionālais skatījums.

Man nenormāli smieklīgi salikās tas, ka Ž mamma nosauca Žaku par quatschkopf. ^^ Vēl smieklīgāks par šo faktu ir dict.cc dotais tulkojums -> Quatschkopf: babbling idiot/silly ass

Izbraukumi divatā nāk par labu manām un Ž attiecībām un tās saglabāsies, neskatoties uz to, ka visticamāk pārtransformēsies laika gaitā uz draudzību. Izcīnījos ar savu iekšējo čīkstuli un sāku novērtēt labo, nevis tikai to, kas man nepatīk. Pirmdien bija tikšanās ar Grieķijas parlamenta pārstāvjiem. MdS patīk mana analīze, protams, ka patīk nozīmē kaudzi ar mazām izmaiņām kas jāievieš, piemēram, attiecībā uz vārdu oligarhs, kas vispār ir tāds dīvains jēdziens, kurš acīmredzot ir vairāk izplatīts Baltijas valstu presēs kā ārvalstu praksē. Eju uz savām salsas nodarbībām - vismaz īslaicīga atpūta no manām superīgajām/kārtējām/gruzona pilnajām pārdomām par karjeru un nākotni. Biju Māstrihtā uz meeting for young professionals pie alus glāzes (vai divām). Satiku puisi no LV, Māstrihtā vispār esot ap 60 latviešu. Mazlietiņ uznāca melanholiskās pārdomas pēc sarunas ar MdS - es savā stilā par savu dzīves lielāko problēmu izvirzīju viņa sacīto, ka iegūt pozīciju NATO kā civilian ir ļoti grūti. Tā jau laikam, ka nebūtu es, ja nesāktu galvā kalt kārtējās shēmas, kuras bijās ar īslaicīgiem "tagad man jāmaina profesija/studiju joma/intereses un viss pārējais". Muļķības. Man jābeidz raizēties par kaut ko tādu, jo labāk no tā nav nevienam. Ian's un Peter's pagrieza manu melanholiju pozitīvā virzienā sakot, ka ja reiz kāds atrodas NATO civilian pozīcijā, tad neiespējami tas nav.

Ok, es eju paēst un tad nāku turpināt.
Es nevaru nokavēt vakariņas, jo ēdīsim zivi un zivs ātri atdziest, tā mani Ž tikko apgaismoja.

Āmen.
^^

Pastāv tāda vienkārša sakarība - jo vairāk tu pis savu dzīvi, jo sapistāka viņa tev rezultātā ir.


Bet nu labi. Nopirku biļeti mājupceļam. Biju Māstrihtā.

sLOVEnia – paradīze 5 mēnešu garumā

Pirms dalos savā veiksmes stāstā par Erasmus apmaiņu Slovēnijā gribu piebilst, ka noteikti izklausīšos apmāta, bet savādāk nemāku aprakstīt to cik ļoti lieliski man gāja šo 5 mēnešu laikā, kurus atrados tur un cik laimīga es esmu par to, ka izvēlējos tieši Slovēniju par savu gala mērķi. Šī burvīgā valsts kombinācijā ar Erasmus programmu simtkārt pārspēja jebkuras manas cerības.

Pirms ierašanās neko daudz par šo valsti nezināju kā tikai ģeogrāfisko atrašanās vietu starp Rietumeiropu un Balkāniem, kas vēsturiski Slovēnijai ir gan nākusi par labu gan par sliktu. Esot tur man nez kāpēc likās, ka Slovēnija daudzās lietās šķietami ir līdzīga Latvijai, tikai tā ir tāda kā uzlabota Latvijas versija. Tāpat kā Latvijā arī Slovēnijā dzīvo aptuveni 2 miljoni iedzīvotāju, arī tā neatkarību ieguva 1991.gadā uz līdzīgiem nosacījumiem – izjūkot kādai valstu savienībai, šajā gadījumā Dienvidslāvijai. Lai gan dzīve Dienvidslāvijā bija savādāka kā Padomju Savienībā, komunisma satvēriens nebija tik stingrs, atdalīšanās notika daudz traģiskāk. Slovēnijai atšķirībā no citām Balkānu valstīm paveicās ar visvieglāko atdalīšanos – karš ilga vien desmit dienas un neprasīja tādu asins izliešanu kā Horvātijā, Bosnijā, Serbijā vai citur. Uz jautājumu kādēļ šāds naids un asins izliešana radās neviens atbildēt man nevarēja, šķiet, ka to viņi paši neizprot, cilvēku traģēdija vēl nav aizmirsta, pārdzīvotās sāpes ir vēl pārāk svaigas.

Arī Slovēnija tāpat kā Latvija atrodas ģeopolitiskās krustcelēs, kur pārklājas lielvalstu un impēriju intereses – Austroungārijas, Osmaņu impērijas, Itālijas, Vācijas u.c. Rezultātā slovēņu mentalitāte ir izveidojusies diezgan līdzīga latviešu – katrā ziņā tā bija viegli izprotama, viņiem svarīgas ir tādas pat vērtības kā mums. Ekonomikas attīstības ziņā gan Slovēnija ir mums soli priekšā, tā Rietumeiropas presē tiek salīdzināta ar Igauniju.

Mani vienmēr ir saistījusi Balkānu kultūra, mūzika un kino, tādēļ Slovēnijā pastiprināti interesējos par šī reģiona vēsturi. Man izdevās doties ceļojumā arī uz blakus esošo Horvātiju un Bosniju Hercogvinu. Salīdzinājumā ar citām Balkānu tautībām slovēņi pēc manām domām ir mierīgāki, ne tik temperamentīgi. Uz ielām uzkrītoši ievēroju daudzus cilvēkus, kas ir ļoti labā fiziskā formā – slovēņiem vispār ir ļoti raksturīgi ievērot veselīgu dzīvesveidu. Ļubļanā ļoti populāri ir pārvietoties ar velosipēdu, apmeklēt sporta zāli. Uz ielām var redzēt arī ļoti daudz ģimenes ar maziem bērniem un suņiem, kas lika secināt, ka viņi daudz laika pavada kopā ar ģimeni un tai sabiedrībā ir svarīga vieta.

Slovēnijā es tāpat kā esot Rīgā studēju starptautiskās attiecības Sociālo zinātņu fakultātē. Fakultāte kā tāda pēc viņu pašu teiktā ir politiski vairāk kreisi orientēta, to varēja noprast arī lekcijās, jo pārsvarā mācījāmies dažādas teorijas saistībā ar anarhismu, feminismu, zaļo kustībām utt. Pasniedzēji FDV ir zinoši un pretimnākoši, lekcijas man šķita ļoti interesantas. Man ļoti patika tas kā daži pasniedzēji piegāja mācīšanai – studenti bija kā savējie un lekcijās mēs kopīgi risinājām dažādus jautājumus, dalījāmies pieredzē. Visu pastiprināja arī tas, ka studenti grupā bija no visdažādākajām pasaules malām, līdz ar to varēja iegūt ieskatu gan par politisko situāciju Īslandē, gan Kanādā gan daudz kur citur. Man paveicās, jo es dzīvoju apmēram 100m attālumā no fakultātes studentu kopmītnēs tāpēc katru rītu pāris minūtes pirms lekciju sākuma vienkārši pārripoju ceļam otrā pusē. Vēl viena piezīme manam veiksmes stāstam – man paveicās arī ar to, ka divvietīgā istabiņā dzīvoju viena un maksāju arī tikai par sevi. Visu maiju pilsētā norisinājās majskije igri, kuru noslēguma koncerts norisinājās manu kopmītņu pagalmā līdz ar to es varēju klausīties grupu uzstāšanos pa atvērto logu.

Universitātē tāpat kā Slovēnijā kopumā šķiet, ka viss ir pakārtots cilvēkiem. Mums kā studentiem pienācās kuponi ar kuriem varējām ēst (precīzāk būtu teikt pārēsties) restorānos visā pilsētā pa smieklīgām cenām. Mans visu laiku mīļākais restorāns sākot jau no pirmajām dienām bija meksikāņu restorāns Cantina Mexicana. Nepārtraukti tika organizēti dažādi pasākumi: sporta spēles, koncerti, informatīvie un izglītojošie pasākumi utt. Viss pārējais bija atkarīgs tikai no pašu vēlēšanās vai iniciatīvas. Dažreiz esot tur sāka likties, ka atrodamies burvestību pilnā pilsētā – kādā ļoti karstā dienā staigājot pa pilsētas centru, kad vienīgais ko gribējās bija padzerties nez no kurienes uzradās meitenes, kas cilvēkiem dalīja ledus aukstu kolu. Vienā no pirmajām erasmus studentu ballītēm piedaloties konkursā es vinnēju sporta centra abonementu, kuru aktīvi izmantoju.

Iepazīstoties ar jauniem un jauniem cilvēkiem nepārtraukti sekoja dažādi piedāvājumi kopā kaut kur aizceļot, kurus arī izmantojām. Slovēņu draugi mūs izvizināja krustu šķērsu pa Slovēniju, Horvātiju un Itāliju. Šķiet, ka tamlīdzīgas lietas tik pat labi varētu notikt arī Latvijā un tomēr tur tas viss likās tik dabiski, gandrīz vai pats no sevis. Virkne pozitīvu un patīkamu notikumu, ka uz beigām tu jau vairs ne par ko nesatraucies, bet dzīvo ar pārliecību, ka viss jau būs labi, viss atrisināsies un atrisinājās arī! Brīžiem gan radās iespaids, ka strādāt slovēņi viss nesteidzās – sestdienās un svētdienās šķiet, ka šajā valstī nestrādā pilnīgi nekas izņemot benzīntankus, kur pa divreiz dārgākām cenām vari nopirkt pienu, makaronus vai ko tamlīdzīgu, ko aizmirsies nopirkt darbadienā.

Ļubļanai piemīt tāds vienreizējs šarms, kādu grūti atrast kur citur. No vienas puses tu jūti to, ka tu atrodies galvaspilsētā, jo notiek dzīvība, apgrozās dažādi cilvēki no visādām pasaules malām, bet vienlaikus šī pilsētiņa ir tik maza, ka ātri vien sāc justies kā mājās. Pārvietoties no viena Ļubļanas gala uz otru ir ātri un ērti. Drīz vien tu kļūsti par savējo un tam seko tādi jēdzieni kā savējais pārdevējs veikalā ar ko vienmēr sveicinies, savējais oficiants kafejnīcā, savējais kebaba pārdevējs utt. Laikā, kurā mēs atradāmies Ļubļanā, tika atklāta jauna velosipēdu sistēma. Ja sākumā pirkām autobusa mēnešbiļetes, tad vēlāk pa 3eiro internetā piereģistrējāmies velosipēdu izmantošanai un varējām krustu šķērsu braukāt pa brīvu. Pārvietoties ar velosipēdu tur ir populāri un viegli – veloceliņi ir visā pilsētā.

Vēl viens pluss, kas man bija ļoti svarīgs – Slovēnijas atrašanās vieta no kurienes ērti varēja ceļot. Jāpiebilst, ka studentu organizācija ŠOU arī bija uzdevumu augstumos un nepārtraukti tika organizētas ekskursijas uz citām valstīm kā arī rīkotas dažādas aktivitātes, kā piemēram International Dinner, kur katra valsts prezentēja tai raksturīgos ēdienus – mēs tai skaitā. Jocīgi likās, ka Latvija citiem šķita kaut kas tāls un eksotisks – valsts, kurā ir ļoti auksts, tāpat Latviju bieži jauca ar Lietuvu. Stāstījām par savu valsti un slavējām to kā vien varējām. Uz beigām jau bijām atstājušas iespaidu kā ļoti sievišķīgās latviešu meitenes, kuras vienmēr staigā puķainos svārkos. Mūsu uzpītie puķu vainagi arī radīja lielu interesi. Par cik jāņu laikā vēl atradāmies tur, nolēmām svinēt internacionālus jāņus Tivoli parkā Ļubļanas centrā. Svinējām kopā ar lietuviešiem, poļiem un somiem, kuriem ir līdzīgas midsummer festival tradīcijas. Ugunskura vietā bija sveces, bet siers, alus un milzīgs pērkona negaiss neizpalika. Man paveicās arī ar to, ka jau Latvijā esot iepazinos ar slovēni, kurš Erasmus programmā savukārt ir atbraucis uz Latviju, līdz ar to sanāca, ka esam apmainījušies vietām – vienlaicīgi atradāmies viens otra valstī. Mana ģimene viesojoties pie manis Slovēnijā dzīvoja pie viņa ģimenes un otrādi – rezultātā ne vien es ieguvu sev jaunus draugus, bet arī pārējā mana ģimene, kura tāpat kā es ir stāvā sajūsmā par Slovēniju. Viesojoties šajā slovēņu ģimenē mēs varējām gan nogaršot viņu pašu audzētu pārtiku, gan apskatīt ģimenes fermu, uzzināt par tradīcijām, iegūt neaizmirstamas emocijas – iepazīt valsti no iekšpuses, caur tās iedzīvotājiem.

Slovēnija ir kalnaina valsts ar daudz mežiem. Izmantoju dabas dotās Slovēnijas priekšrocības un vairākas reizes uzkāpu netālu esošajā Šmarna gorā. Kalna galotnē ir zvans, kurš trīs reizes jānozvana un jāievēlas vēlēšanās. Šajā kalnā sen atpakaļ slovēņi slēpās no turku sirotājiem. Mūsdienās tur atrodas maza viesnīciņa un kafejnīca, kurā nogaršoju reģionam raksturīgu zupu ar putraimiem, desu un specifiskām garšvielām. Pēc kāpiena zupa un glāze baltvīna kombinācijā ar burvīgo skatu ir tieši tas, kas vajadzīgs pilnai laimei.

Šo mēnešu laikā esmu ieguvusi draugus no visām pasaules malām. Jau pirms šīs programmas biju daudz ceļojusi, taču īslaicīgu viesošanos citā valstī nevar salīdzināt ar šiem mēnešiem. Es brīnos par to, cik ļoti pēc pusgada pavadīšanas Slovēnijā es šo valsti un Balkānus kopumā izjūtu kā savējo. Ja agrāk un joprojām es pārdzīvoju par savu tautu, par Baltiju, vienmēr līdzi sev nesu savas tautas sāpi, tad nu tam ir pievienojusies Balkānu vēsture un kultūra. Savādāk kā vien pieņemt Balkānu dvēseli tāpat kā savējo es nemācēju un nemaz negribēju. Slovēnija ir valsts, kurā es gribu atgriezties vēl un vēl, tur palika mani draugi, Ļubļanas kanāla malā palika daļa no manas sirds, uz tilta pieķēdēta atslēga un atvadu vēstule.

Erasmus programma ir vienreizēja iespēja, kas jāizmanto katram studentam. Par to, ka piedalīšos šajā apmaiņā zināju jau pirms vēl biju izlēmusi ko studēšu un ne mirkli nenožēloju. Tā ir pavērusi man jaunus apvāršņus, radījusi jaunas iespējas un idejas. Erasmus ir vislabākais, ko es līdz šim savā dzīvē esmu piedzīvojusi! To izbaudīt es iesaku ikvienam! (ex)CHANGE your life!

Es brīnos par to, cik ļoti pēc pusgada pavadīšanas Slovēnijā es šo valsti un Balkānus kopumā izjūtu kā savējo. Ja agrāk un joprojām es pārdzīvoju par savu tautu, par Baltiju, vienmēr līdzi sev nesu savas tautas sāpi, tad tam ir pievienojusies Balkānu vēsture un kultūra. Srebrenica man acīs sarieš asaras, Sarajevas aura bija tik dziļi sajūtama, ka staigājot pa pilsētu likās, ka staigāju pa kapiem. Tik svaigas vēl un neaizmirstas ir visas sāpīgās atmiņas. Nē. Ne Vācija, ne Nīderlande man nav tik tuvas. Laikam, ka dēļ pārlieku lielās sakārtotības, kas brīžiem liekas butaforiska. Savādāk kā vien pieņemt Balkānu dvēseli tāpat kā savējo es nemācēju.

Īsti nezinu ar ko lai sāk un vai dalīt ierakstu vairākās daļās.

Pēdējo dienu spilgtākā sajūta no ikdienišķajām bija apnikums katru dienu mīties ar to riteni. Nav tā, ka man tas galīgi nepatiktu, bet alternatīvas līdz šim es neredzēju nekādas un priekšā bija tāda kā bezizeja, vienalga, vai līst vai vējš vai nespēks vai riebums, tāpat jāsēžās uz tā riteņa un jāminās tie 7km turp un pēc tam atpakaļ. Par laimi vai nelaimi man es veiksmīgi un mistiski saplēsu vienu spieķi, kurš duroties riepā pataisa to mīkstu. Tā nu šorīt es pirmo reizi devos uz darbu ar autobusu! Precīzāk būtu teikt ar 3 autobusiem, jo neskatoties uz to, ka Brunssuma ir TIK tuvu Rimburgai, pa taisno jau, protams, ka neviens autobuss neiet, tādēļ man jāmet līkums caur Heerlenu.
-> Šodien ņemot vērā manas ķibeles ierados darbā 45min vēlāk kā parasti, bet izskaidroju situāciju un saņēmu svētību ierasties ar nokavēšanos arī turpmāk, kamēr ritenis būs sataisīts. Es jau braucot uz darbu jutu, ka šodien notiks kaut kas jauks. Mans darba kolēģis, tas pats nopietnais Ēriks (ASV), kuram es aizsūtīju clearance on coffee issue man piezvanīja (uz manu personīgo extension haha)& ļoti īsi un kodolīgi pajautāja vai man šobrīd gribās kafiju, uz ko es samulsusi atbildēju yes, please un ar to saruna pārtrūka. Sapratusi, ka nu man jādodās uz viņa hq down the hall, lai šo kafiju saņemtu es devos turp un pusceļā satiku viņu, kurš jau nesa kafiju, sauju ar kafijas pieniem un cukuru uz manu kabinetu, jo nezināja kāda tad īsti man kafija garšo. Paldies dievam, ka viņam ir humora izjūta, tāpat kā +/- 35 gadi un karavīra pieredze Irākā. Tālāk sekoja jauka pačalošana ar viņu un Kelliju un kafijas iedzeršana. Pēc tam, kad ap plkst.14:00 izstāstīju Ērikam savu bēdu par riteni, jau pēc stundas varēju saņemt viņa kalnu velosipēdu, kuru viņš aizbrauca un atveda uz bāzi, lai man būtu ar ko mīties mājup. Burvīgi! ^^

***
Izprintēju un nodevu caurskatīšanai savu darbu galvenajam galvenajam POLAD priekšniekam - MdS. Viņš mani uzaicināja piebiedroties žurnālistu konferencei.
Žurnālistu konference sastāvēja no 25-30 gadus veciem studentiem no Vācijas, kuriem pārsvarā ir jau divi maģistra grādi. Sēdēju un klausījos viņu diskusijā ar MdS, uzdotajos jaut., tai skaitā par Baltijas valstīm un NATO VS.RUS. Sirreāla bija apziņa, ka lai gan esmu tāds pats, zemāka posma studiju līmeņa students, sēžot tajā telpā es biju otrā pusē. Es strādāju NATO, cilvēki, kas uzstājās līdz septembrim ir mani kolēģi. Varu nosecināt tikai to, ka man ļoti veicās. Kurš gan negribētu praksi NATO. Vai ir kāds students, kurš negribētu?!

***

Saņēmu vēstuli no Ančukaaa. ^^
Ian's uzzinot par manām privātajām salsas nodarbībām to nosauca par manu pirmo hit on!

Ž šodien smieklīgi apvainojās par to, ka nosaucu viņa (priekš sevis paša) iegādāto gaiši rozā lampu ar violetajām tulpītēm uz tās par feminine. Man jau protams, ka par šo apvainošanos bija vēl lielāki prieki, bet viņa purpināšana turpinājās visu vakariņu laiku.

Bet nu pasakiet man, kā pieaudzis vīrietis var izdomāt sev nopirkt tādu lampu, kādu vēl varbūt varētu sev gribētu mana ome Lolita vai kāda 4-7 gadus veca meitene savā bārbiju istabā. ^^

Man ir aizdomas, ka viņš ir gejs, bet pats to vēl neapzinās-akmens manā lauciņā.
<3.

Bet vispār jau iet forši, vakar spēlēju ar Ž vecākiem pokeri un forši iereibu no sarkanvīna glāzes.

Ēdu maomi stripes končas un priecājos. nānānā.