Manuskripti.

Man bija kārtējais superdīvainais sapnis, bet šis bija īpaši dīvains, jo bija ļoti garš un atstāja dīvainu pēcgaršu. Tur bija kaut kāds visa savienojums. Pēdējais ko atceros ir kā es bēgu no vīrieša kopā ar mazu blondu puisīti, kurš šauj uz mums abiem ar skrotīm. Uz acīm viņam ir brilles, bet zem tām uztetovēts tetovējums, kas izskatās pēc asarām. Tas mijās ar ainu, kurā vecā mājā sieviete ar gariem, orandži-sarkaniem matiem guļ gultā ar baltiem palagiem, nākamais kadrs pārlec uz to kā viņa krāpj savu vīru, nākamais uz to kā vīru nošauj, jo ārā ir revolūcija, nākamais uz to kā viņa ar kādu sarunājas un tā kāda balss saka, ka tā ir sarežģīta kombinācija, bet sieviete paliek pie sava un uz sava kailā augšstilba līmē novelkamos tetovējumus ar sava vīra bildi, savu bildi un dīvainiem ornamentiem.