Manuskripti.

No rīta pirmais ko ieraudzīju pamostoties bija tas kā mani gādīgie vecāki uzlikuši suņa mantiņu man uz gultas tā, ka tā skatās man tieši virsū, kad atveru acis. hihi.
Sakārtoju māju, sadedzu visur svecītes, kūpinu vīraku. Pārvietojos pa māju uz pirkstgaliem, lai tikai neiztraucētu trauslo mieru. Galva tik patīkami skaidra, tādā mīļā mudžeklī satinusies. Uzvilku beretīti, rūtainos svārkus, zeķes līdz celim un pelēko mēteli ar pingvīna piespraudi un čāpoju uz veikalu. Nosūtīju Žakam vēstuli, viņa vecākiem paštaisītu pastkartīti. Nopirku veikalā vēl sveces, visādus pārtikas produktus. Atnācu mājās - pirms iešanas biju aizcirtusi durvis, jo nebija atslēgas, bet atstāju balkonu puspievērtu. Ierados mājās caur balkona logu - izrādās, ka tur jau Matīss ar Rutu priekšā pārsteigti par manu burvīgo ierašanās metodi. Uzvārīju milzīgu katlu ar gardu frikadeļu zupu. Spogulī izskatos jau pilnīgi pēc sevis. Acis šķiet palikušas lielākas kā pirms tam, mazliet vēl nobijušās.

Klausos visādu lirisku mūziku. Atradu rakstu par Ziemeļiem. Brīnos par to cik lielai devai informācijas es esmu pagājusi garām, kas tajā brīdī nelikās svarīga, bet tagad ir tik vērtīga.
Pirmdien uz manu tikšanos ar drošībnieku mums pievienosies arī sieviete no personāla atlases daļas. Negribu sapriecāties pirms laika, bet tas būtu lieliskākais iznākums.

Prieks par to, ka labās idejas neapsīkst - prieks par to, ka valdē viss iet uz priekšu. Ātri sakordinēju lietas, kad nobruka veselība un viss notiek! Priecājos par to, ka varu paļauties uz Anci, priecājos par Rūdi un Kāmi un Antilu. Ļoti ļoti ļoti novērtēju to, ka viņi un mana ģimene visu laiku bija un ir blakus. Tas ir svarīgāk par jebko citu, jebkādām muļķībām.

Esmu mājās, visi sīkumi un ierastās lietas liekas tik svarīgas. Jūtos gandrīz jau pavisam labi, tikai jā, iekšā turpinās tāda želeja trīcoša. Esmu kā nobijies sunītis, nav vairs tādu - iešu/gāzīšu/paveikšu. Tagad tas ir nomainīts pret mieru/klusumu/nebūtisko pret būtisko.
Nezinu vai drīkstu iet vannā, gribētos izmērcēties, galvu kārtīgi izmazgāt ārā no visām zālēm.

Vakar vakarā atnāca Juris ciemos, parunājām forši, šodien atnāca Kāmis - aizgājām līdz aptiekai. Nopirku savas zāles, kuras vēl tagad 10 dienas būs jāpadzer.
Jūtos labi, tikai man pavisam negribas atgriezties sabiedrībā. Gribu tādā ziemas miegā gulēt kādam azotē.

Man tik ļoti patīk būt vienai, pat šādās situācijās. Man ir mani vecāki, ir tuvākie draugi, kuriem rūp&mākslīgi turēt kādu, kam rūp tikai, kad viss ir rožaini un skaisti arī simts gadus nevajag. Viss ir labi, esmu mierā ar sevi. Mierā ar rudens lapām un novembri.

Vai nu lai ir pa īstam vai nu, lai nav vispār. Uz kaut ko garāmejot nav vērts pat tērēt enerģiju. Kaut kādas tādas man liriskās slimības pārdomas. Patīk lēnām pastaigāties pa trūdošām lapām, patīk neuztraukties. Domāt visu laiku, bet nekur neskriet. Sabruku, pamazām savācos atkal kopā. Šķiet, ka asinis nodot vairs iet galīgi nebūs bail. Muļķības paliek otršķirīgas. Smaidu kā aziātiešu bēbis. Šodienas stadija ir sanbernārs - galva skaidra, acis daudz maz kārtībā, tikai vaigi nošļukuši smieklīgi.

Saņēmu ziņu no NATO, mazliet palasu par High North, mazliet paskatos dailyshowu. Jāuzmanas sevi dedzināt un bendēt.

Sirds sit kā traka. Rūdis bija atbraucis ciemos - atveda suši, izgājām pastaigāties. Runāju pa telefonu ar mammu, kura teica, ka pampums vēl mēnesi nenoiešot, galīgi sabruku. Sēdēju gaitenī un raudāju kā traka. Tad piezvanīja tētis, teica, lai neuztraucos, ka pēc 10 dienām būšot jau krietni labāk. Tad kaut kā savācos, bet iekšā viss tāpat ir galīgi sajucis. Pretīga sajūta, sajūta šeit depresīva. Esmu vienā palātā ar 4 pensionārem, kurām visām kaut kas nepārtraukti kaiš. Viena tikai čurā pamperos, otra krāc visu nakti, trešā lamājas uz saviem radiniekiem. Esmu pusmiega stāvoklī no Tavegyla, ik pa laikam saņemos un varu kaut ko palasīt vai ieiet internetā. Galīgi galīgi nelaikā man tas viss.

Sūdā.

Manas trīs pampuma stadijas -> 2) Teletūbijs - kad uzpampusi tikai galva; 2) Mongoļu kaujiniece - kad uzpampuši arī augšējie plakstiņi un apgrūtināta redze; 3) Čau čau suns - kad uzmapuši augšējie un apakšējie plakstiņi un redzēt vai nu nevar vispār vai nu ar vienu aci.

Bļin, man ir piepampusi galva kā teletūbijam, es nevaru to pakustināt un kārtejo reizi esmu pārliecināta, ka nomiršu. Tikko izraudāju visas acis, tad ieritinājos pie mammas azotē un čučēju. Pamodos, bet labāk nav palicis. Iedzēru divus Suprastinus un taisos iet gulēt. Ja rīt nebūs labāk, tad es bļed, nekad mūžā vairs matus nekrāsošu, nekadu sūda ķīmiju neēdīšu, neko nedabīgu virsū nesmērēšu un dzīvošu bļed būdiņā meža vidū.

Piedodiet par manu leksiku, man vienkārši ir piegriezies KATRU gadu cīnīties ar kaut kādām debilām ādas zarazām.

Tāpat es apbrīnoju to cik ļoti šādās situācijās jūtos bezpalīdzīga un cik ļoti man ir pretīga sajūta, bet reizē ir vienalga. Dažreiz, lūk, gribas nomirt. Tāpat nekam ko es daru jēgas nav. To jēgu visam piešķir apkārtējie. Man nav nekāda prieka no savas dzīves.

Nu ar maniem hormoniem taču manāmi viss nav tā kā vajag.

"Galva galva, kur tu esi? Vai tu esi mani pametusi?"

Sēžu un šķaudu un klausos lirisku mūziku. Biju šodien pie friziera, uzvarējām ar komandu erudītā, vakar pavadīju quality time ar brāli.

Cenšos sev iestāstīt, ka nav obligāti jāiemīlina sevī katrs puisis ko satieku - var taču arī vienkārši kā draug/kolēģi funkcionēt bez visādām drāmām.

man jāsaraksta visādi darbi, jābeidz luņoties.

Pabēdājos, pačīkstu, tad kaut ko sakārtoju. Uzvāru sev melno tēju, skatos VH1 video klipus, atkal pabēdājos. Tad apsēžos pie datora, lai pieķertos darbu kaudzei, ieeju Facebookā, ieeju draugiem.lv, pārbaudu e-pastus: visus izņemot tos, kur varētu būs kāds e-pasts par to, ka neesmu laikā vēl nodevusi darbu, kuram man būtu jāķeras klāt. Dzeru tēju, tukši blenžu ekrānā, bungoju pa galdu un dziedu līdz dziesmai, pārlaižu skatienu pār istabu un ieraugu Žoržu. Eju mīļot Žoržu -> ieraugu uz galda lazdu riekstus un čaumalu knaibles. Sēžu un ēdu lazdu riekstus, nevaru apstāties, atkal skatos VH1, atkal bēdājos -> šoreiz par bērniem Āfrikā. Noskatos video par Dienvidsudānu (pilnīgi nesaistītu ar jebko no darāmo darbu kaudzes, kas man būtu jāpaveic).
Sāku galvā plānot 3 ceļojumus vienlaicīgi no kuriem man naudas pietiek tieši knapi vienam. Izlemju braukt kā brīvprātīgais uz Āfriku un glābt visu pasauli -> pārslēdzas dziesma. Klipā rāda divplāksni - esmu dilemmas priekšā: braukt glābt bērnus vai arī braukt uz Floridu un vizināties ar divplāksni Key Westā. Gribu mācēt vadīt divplāksni -> tam ir vajadzīga nauda. Kur lai es dabūju naudu? -> Man ir vajadzīgs ļoti labs darbs -> tādēļ man ir jāmācās. Atceros par neizdarīto darbu kaudzi. Nolemju beidzot BEIDZOT atkal ķerties klāt tiem Tālajiem Ziemeļiem.

Viss.

Visdīvainākā lieta ko darīt svētdienas vakarā ir kopā ar valdi skatīties filmu, kuras nosaukums ir: "young people having sex" un nē, tā nav porno filma. Un jā, esmu viena mājās, dzeru vīnu.

Nekas man nelīp klāt, nekāda mīlestības slimība mani neskar. Skumji un viegli vienlaikus. Diez tā tas būs visu manu mūžu un es beigās apprecēšos aiz aprēķina jeb otrs variants, man salauzīs sirdi. Laimīgu scenāriju šajā stāstā es neredzu.

Viva la fiesta!
Viva la noche!

Mans jaunais dzīves zelta likums - paģiru/slimības vai vienkārši emocionāli sūdīga stāvokļa gadījumā NEKAD nedrīkst kaut ko bīdīt ar puisi par ko nav pārliecības.
Ehh, nopūta un ehh vēlreiz.

Man tik ļoti nevienu negribās izņemot iepriekš minētos vājuma brīžu gadījumus, ka es jau sāku domāt, ka ar mani kaut kas nav kārtībā.
5dien traka, laba, bet traka traka ballīte
6dien absolūti norakstīta diena dēļ paģirām
7dien ideāli pavadīta diena, kura vēl nav galīgi beigusies ar pašpārvaldes cilvēkiem ar sadraudzēšanās pasākumu kopā ar RTU, tad Gan Bei, tad Rīgas mākslas telpā izstāde&tagad beidzot jāpiebeidz mājasdarbi.

viss.

Man ļoti vajag siltumu. Tas nav ne īstais veids ne vieta kur to iegūt, bet uz doto brīdi es kā jau parasti par sekām nedomāju.
Skatījos GG un man nepatika tas kādas paralēles es brīžiem varu savilkt.
Dzīve ir tik dīvaina. Domāju kur man tērēt savu dāvanu karti lidmašīnas biļetei. Uz kurieni lidot. Gribās tur, kur neesmu vēl bijusi, bet tad atkal, gribās siltumu. Vissiltākā vieta kur ar ryanair aizlidot no LV ir Roma, bet no Romas tālāk gan jau paverās vairāk iespēju.

Man šovakar tā ne par ko jaukas dienas noslēgumā sāp sirds un raujas prom tā, ka traks var palikt.
Joe Dassin'a Les Champs Elysees arī par labu nenāk.
http://www.youtube.com/watch?v=M4C6cqo4EjY&feature=share

Vienīgais par ko es domāju ir kā varētu ielas vidū naktī dejot ar kādu kamēr fonā skan šī dziesma.
Guļu viena perfektā studijā, kārtoju savu dzīvi kā tik iegribas, bet kas no tā visa beigās?
Kāpēc man nav tādi skaisti talanti, piemēram, spēlēt klavieres vai čellu tajā burvīgajā grāmatu veikaliņā Parīzē pie metro stacijas St.Michel.

Es ļoti gribētu, lai atnāk kāds, kas mani izrautu no visām raizēm dzīvē. Es gribētu tā bezrūpīgi doties līdz kādam, kurš mani sauktu. Gribētu dalīties priekos un bēdās, gribētu neapstāties nekad. Tā, lai emocijas ir spilgtas.

smeldzīgi.

Aij, viss notiek vienlaicīgi - rakstu referātu, paralēli mēģinu nokārtot pēdējās lietas dzimšanas dienai - nekam nav laika, viss ir haosā un stresā.

-.- Bēdājos

Tikko sapratu, ka mans haoss galvā ir no tā, ka esmu novirzījusies no saviem mērķiem ->a.k.a. man ir galvenais mērķis, bet ceļš kā līdz tam aizkļūt ir kļuvis blurry. Tāpat kā darīju to esot Slovēnijā arī tagad man jāpiesēžas pie lapas un vēlreiz skaidri jādefinē savi dzīves mērķi un mazākie apakšmērkīši. Gribu skaistu vidi sev apkārt, gribu bērniņus, gribu arī labu karjeru. Visu gribu. Gribu siltās zemēs būt un spontāni ceļot.

Pēdējā laikā gribu kādu, kam varētu bez saistībām ierušināties azotē un pačučēt.

Aij, besī, joprojām man galvā ir kaut kāds haoss. Pilnībā aizmirsu pagājušajā nedēļā atdot citētā konventa ielūgumu krāsnesei, piezvanīju šorīt un protams, ka ir jau par vēlu. Malacis, Lelde. Mana pirmo nedēļu - visu uzņemos, bet nedomāju vai varešu to izpildīt - tendence turpinās. Vakar vakarā studijā fotogrāfējās LV izlases volejbolists īsos šortiņos. ^^ Pa nakti man rādījās kaut kādi murgi par valdi un to, ka nevaru izpildīt visu, ko esmu sasolījusi. Lietas labā jau arī neko nedaru. Dura. Nakts vidū gaitenī bija tāda grabināšanās, ne pie manām durvīm, bet es dzirdēju kā pa trepēm kāds staigā augšā un lejā. Šorīt neesmu vēl izgājusi pārbaudīt kas tur bija, bet nakts vidū biju pārliecināta, ka tur kāds kaut ko zog. Pusmiegā no bailēm nebija ne vēsts, tikai pie sevis domāju, ka jāpieceļās un jāieslēdz radio, lai nesāk lauzties iekšā šeit, jo dzird, ka kāds ir mājās. Man šķiet, ka pusmiegā vēl kaut ko nobļāvu ejiet prom. :D labi, ka šeit nav kaimiņu, no otras puses slikti.

Svētdien bija forša valdes diena.

Atejot no tēmas - esmu pasākusi nakts vidū saņemt sms no random vīriešiem ar kuriem man kaut kas veidojās, bet nekad nekas nav bijis. Tā nu šonakt kārtējo reizi saņēmu divas, vienu no Manu, otru no Kevina.
Burvīgi. Mana reakcija nu jau ir - ahh, nu kas tad tu atkal, nevari aizmigt, jo domā par mani?!
Dažreiz naktīs guļot vienai gribas kādu sev blakus, bet 99% gadījumu es kaifoju no tā, ka esmu viena un neesmu nekur piesieta. Vienīgais kas mani smieklīgā kārtā no NL mēģina piesiet ir Ž, kas aktīvi komentē manas galerijas ar tekstiem: "this is MY girlfriend", "you look so nice MY love" etc. wtf


labi viss, beidzu runāt sūdu.

Man taču jābeidz skatīties tās romantiskās filmas&raudāt par iedomātām mīlestībām.
Gribu ieiet atkal vannā. Esmu pasākusi iet vannā 3x nedēļā. Man nepatīk stāvēt dušā, bet katru dienu vannoties jau arī būtu pārāk liela greznībā, tādēļ viss jādara pamīšus.

Taisījām visādus dekupāžas brīnumus, gatavojām svētku tematiskās "grūtniecības testa" vakariņas, kuras bija burvīgi garšīgas. Bija visādi joki par to, kurš auklēs bērniņu, Ances Rūdis man prasīja vai man ar nevajadzētu uztaisīt testu, es prasīju no kā diez es varētu būt stāvoklī, no putekšņiem gaisā laikam jau.
Man patika. Mazliet padejojām kreklos pie latino mūzikas. Man bija kokteilis ar palmiņu salmiņu.
Šorīt visu rītu dzeru liepziedu tēju profilaksei, lai nesaslimtu. Tagad man atkal ir dīvaina galva, šoreiz pilna ar liepziedu tēju. Pārcilāju vakardienas dekupāžas brīnumiņus. ^^

Rīt Rīga, atkal skolas nedēļa un viskautkas tāds.

Šogad aicināšu tikai šauru loku.

Zinu, ka iespējams laižu garām lielisku pasākumu kopā ar tuvākajiem draugiem, taču man nav ne spēka, ne attaisnojuma sev triekties uz Rīgu.
Pēc Slovēnijas visu laiku jūtos nogurusi, īsti nestrādā kakla muskuļi, balansēju uz kaut kādas atslēgšanās robežas. Pirmās nedēļas atbraucot darbojos autopilotā - it kā zināju, ka kaut kas jādara, daudz ko darīju, bet nesapratu nedz kāpēc man tas ir jādara, ne arī redzēju visu bildi kopskatā. Joprojām līdz galam neredzu. Nezinu ko darīšu pēc bakalaura, nezinu kur studēšu tālāk, gandrīz vienīgā vēlme man ir norealizēt kādu 2 mēnešu mugursomu braucienu, bezmazvai vislabāk vienai pašai pa Latīņameriku. Man vairs galīgi negribās cilvēkos. Masu pasākumi manī iedveš paniku un jūtos visu laiku uzvilkta kā ne savā vidē. Jo lielāks pasākums, jo virspusējāks man tas šķiet. Meklēju mirkļus, kad varu palikt viena. Nepatīk palikt Rīgā, pie katras izdevības braucu mājās. Uz visu šeit vēl raugos brīnoties, nekas nav paspējis apnikt. Mēģinu aizpildīt to tukšumu, kas bija prom esot ar latviešu mūziku un domāšanu un ēdieniem un mentalitāti.
Es esmu tāds ziemeļnieks. Slovēnija bija skaists/spilgts piedzīvojums. Nīderlande bija rimta ritmiska dzīve ar sīku detaļu novērtešanu. Latvija atgriežoties smaržo pēc trūdošām lapām, jūtos tik tuva melnzemei kā vēl nekad. Ar baudu sarunājos ar cilvēkiem. Esmu patīkami pārsteigta par to cik patiesi tie ir šeit, paburkšķēs varbūt mazliet, bet nepieciešamības gadījumā palīdzēs no visas sirds ar rūpju rievu pierē.
Latvieša dvēsele ir smalka, daudz smalkāka kā man tas agrāk likās.

Šodien visu dienu ae vates galvu ņemos pa mājām. Iztīrīju istabu un izvācu visu lieko - no sākuma ar mērķi atlasīt drēbes pārdošanai tirdziņam, kaut kur pa vidu šķirojot man sāka likties, ka starp saviem mantu kalniem esmu ierakusies kā tāda mantrause/egoiste. Domāju par to, ka jāsāk beidzot dot citiem, nevis domāt tikai par sevi. Kopš atgriezos LV pastiprināti ievēroju to cik skumji un vientuļi izskatās cilvēki uz ielām. Veci cilvēki nošmulētās drēbēs klīst ar plastmasas maksimas maisiņiem tā it kā nezinātu kur iet un vai būs kāds, kas par viņiem parūpēsies.
Nezinu kāpēc, bet vienā mirklī man ir atvērusies vaļā tā čakra, kas atbild par došanu citiem. Mums ir pārāk daudz mantu, maniem vecākiem ir pietiekoši daudz resursu, lai dotu citiem. Ideālā gadījumā es gribētu viņus morāli sagatavot kāda bērniņa adopcijai, varbūt iesākumā pierunāt uz nedēļas nogalēm pieņemt kādu bērnu no bērnu nama. Izlēmu ziedot mantas labdarībai. Savācu 3 maisus ar drēbēm, rotaļlietām un bērnu grāmatām. Sazvanīju Jelgavas nodaļas sociālo darbinieci, kura atbild par ģimenēm un bērniem, kuriem nepieciešama palīdzība. Sarunājām, ka nākamnedēļ es viņai aiznesīšu mantas un parunāsim par to kas un kā, viņa man pa telefonu uzreiz piedāvāja prakses vietu pie viņiem sociālajā dienestā. Tas gan īsti nav par manu studiju tēmu, bet labprāt gan palīdzētu viņiem tāpat.
Es gan teicu uzreiz, ka esmu studente un pati nepelnu, tādēļ ar finansēm varu palīdzēt tikai tik cik man vecāki piekritīs. Iedomājos, ka viņiem taču nevajag tikai tos mantu kalnus, bet arī kopā pavadītu laiku, sarunas, izraušanos no tās vides, kurā viņi ir iekšā. Daži bērnu namu bērni nekad nav bijuši pie jūras - bet kas gan man liedz aizņemties no mammas mašīnu un kādreiz aizvest viņus pastaigāt gar jūras malu vai arī uz kādu filmu vai mākslas izstādi Rīgā. Es gribu draudzēties ar bērniem, kuriem nav iespēju, dot kaut ko no sevis. Ja vien man būtu līdzekļi un vecums, es pati kādu adoptētu.

Domāju, ka manai gimenei uzņemties rūpes par kādu nāktu tikai par labi, citādi manu vecāku apsēstība ar mana kaķa pašsajūtu jau sāk kļūt slimīga.

Es negribu būt kaut kur uz neaizsniedzama plauktiņa, es gribu sākt no lejas, palīdzēt līdzcilvēkiem. Kāda jēga no politiskajām reformām, ja visvairāk nepārtraukti un joprojām cieš neaizsargātākā iedzīvotāju daļa.

Jācer tikai, ka mana apņemšanās būs ilglaicīga.

Es esmu pīlādža zars.

Agrāk gribēju būt seksapīla, tagad gribu mieru&atpūtu.

Negribu skriet, negribu rauties, negribu cilvēkus, negribu brīvību, gribu kaut vai nedēļu padzīvot dziļos laukos, prom no cilvēkiem.

Gribu visu un neko vienlaicīgi.

Šodien praktiski atslēdzos autobusā Rīga->Jelgava. Nepietiek ar to, ka visas sēdvietas bija pilnas, šoferis vēl piestūma visu autobusu pilnu ar kājās stāvētājiem (tai skaitā arī mani) tā, ka vispār nebija kur apgriezties vai ko elpot. Kaut kur pusceļā man sametās melns gar acīm, ausis džinkstēja un es vispār neko nedzirdēju, seja, mugura un rokas bija noklātas ar sviedriem un es noslīgu zemē turot galvu. Labi gan, ka blakus esošā sieviete uzreiz saprata, ka man ir slikti un lika kādam palaist mani apsēsties. Pēc tam palika labi. Wicked, ar mani nekad nekas tāds nenotiek. Pie vainas noteikti bija mana saraustītā ēšana, drīzāk neēšana šodien, ko vienkārši nebija laika izdarīt kārtīgi, tad vēl visa diena pavadīta sēžot bibliotēkā un rakstot&protams, ka mana gudrā ideja pirms autobusa gandrīz tukšā dūšā ar grupas biedriem vēl iedzert alus glāzi un apēst ķiploku grauzdiņus. Rezultārs nebija tālu jāmeklē.

Tiesa gan pēdējā laikā es piefiksēju to, ka nevaru noturēt savu galvu uz pleciem ja tā var teikt. Tāda sajūta, ka nestrādā kakla muskuļi un es tūlīt atslēgšos. Ļoti dīvaini.

Esmu uz/saņēmusies te virkni ar visādiem pienākumiem. Skraidu no vienas vietas uz otru, kaut ko rakstu/sūtu.
Dumja visā visumā esmu. Gribētu jau labāk tā skaisti sēžot uzrakstīt kād grāmatu, tikai laikam jāatzīst vien sev, ka rakstīt nemāku.

es smirdu, bet man ir besis iet dušā un man nak miegs un es palieku pie Alejandro viņas Brīvības ielas dzīvoklī ar ātru internetu un lētu šampanieti.
Nadojela, es gaidu to brīdi, kurā man pēkšņi dzīvē parādīsies viss ko esmu pelnījusi - a.k.a. bagāts ļubovņiks&visādas tādas lietas.
Alexa teica, ka viņai besis pumpēt matraci&man būšot jāguļ ar viņu. es domāju, ka viņa nesaprot uz ko parakstās.

Esmu nolēmusi kaut ko uzrakstīt. Vakar pavadīju pirmo nakti savā jaunajā mītnē slash Madariņas fotostudijā. Vēlu gāju gulēt, agri cēlos, šodien miegojos un rakstu eseju. No rīta pārģērbos universitātes tualetē, vajadzētu ieiet dušā, cerams, ka drīz braukšu uz Jelgavu. Vakar vakarā runāju par politiku, skatījos filmu par Lulu, Brazīlijas ex(?!) prezidentu, stāvēju nekustīgi kamēr man apkārt skraidīja fotogrāfs ar degošu brīnumsvecīti, pēc tam spīdināja virsū lāzeri, ceru šovakar dabūt bildes, tām būtu jābūt labām. ^^
Nakta vidū pasūtījām picu.
Es jau laikam vienreiz teicu, ka man nāk miegs?!
Derētu ar Madariņu rīkot studijā šampanieša simpozijus un uz projektora skatīties klasiskās filmas. Es jau viņas vietā dzīvotu visu laiku studijā. Tur ir tik superīgi.