Zinu, ka iespējams laižu garām lielisku pasākumu kopā ar tuvākajiem draugiem, taču man nav ne spēka, ne attaisnojuma sev triekties uz Rīgu.
Pēc Slovēnijas visu laiku jūtos nogurusi, īsti nestrādā kakla muskuļi, balansēju uz kaut kādas atslēgšanās robežas. Pirmās nedēļas atbraucot darbojos autopilotā - it kā zināju, ka kaut kas jādara, daudz ko darīju, bet nesapratu nedz kāpēc man tas ir jādara, ne arī redzēju visu bildi kopskatā. Joprojām līdz galam neredzu. Nezinu ko darīšu pēc bakalaura, nezinu kur studēšu tālāk, gandrīz vienīgā vēlme man ir norealizēt kādu 2 mēnešu mugursomu braucienu, bezmazvai vislabāk vienai pašai pa Latīņameriku. Man vairs galīgi negribās cilvēkos. Masu pasākumi manī iedveš paniku un jūtos visu laiku uzvilkta kā ne savā vidē. Jo lielāks pasākums, jo virspusējāks man tas šķiet. Meklēju mirkļus, kad varu palikt viena. Nepatīk palikt Rīgā, pie katras izdevības braucu mājās. Uz visu šeit vēl raugos brīnoties, nekas nav paspējis apnikt. Mēģinu aizpildīt to tukšumu, kas bija prom esot ar latviešu mūziku un domāšanu un ēdieniem un mentalitāti.
Es esmu tāds ziemeļnieks. Slovēnija bija skaists/spilgts piedzīvojums. Nīderlande bija rimta ritmiska dzīve ar sīku detaļu novērtešanu. Latvija atgriežoties smaržo pēc trūdošām lapām, jūtos tik tuva melnzemei kā vēl nekad. Ar baudu sarunājos ar cilvēkiem. Esmu patīkami pārsteigta par to cik patiesi tie ir šeit, paburkšķēs varbūt mazliet, bet nepieciešamības gadījumā palīdzēs no visas sirds ar rūpju rievu pierē.
Latvieša dvēsele ir smalka, daudz smalkāka kā man tas agrāk likās.
Pēc Slovēnijas visu laiku jūtos nogurusi, īsti nestrādā kakla muskuļi, balansēju uz kaut kādas atslēgšanās robežas. Pirmās nedēļas atbraucot darbojos autopilotā - it kā zināju, ka kaut kas jādara, daudz ko darīju, bet nesapratu nedz kāpēc man tas ir jādara, ne arī redzēju visu bildi kopskatā. Joprojām līdz galam neredzu. Nezinu ko darīšu pēc bakalaura, nezinu kur studēšu tālāk, gandrīz vienīgā vēlme man ir norealizēt kādu 2 mēnešu mugursomu braucienu, bezmazvai vislabāk vienai pašai pa Latīņameriku. Man vairs galīgi negribās cilvēkos. Masu pasākumi manī iedveš paniku un jūtos visu laiku uzvilkta kā ne savā vidē. Jo lielāks pasākums, jo virspusējāks man tas šķiet. Meklēju mirkļus, kad varu palikt viena. Nepatīk palikt Rīgā, pie katras izdevības braucu mājās. Uz visu šeit vēl raugos brīnoties, nekas nav paspējis apnikt. Mēģinu aizpildīt to tukšumu, kas bija prom esot ar latviešu mūziku un domāšanu un ēdieniem un mentalitāti.
Es esmu tāds ziemeļnieks. Slovēnija bija skaists/spilgts piedzīvojums. Nīderlande bija rimta ritmiska dzīve ar sīku detaļu novērtešanu. Latvija atgriežoties smaržo pēc trūdošām lapām, jūtos tik tuva melnzemei kā vēl nekad. Ar baudu sarunājos ar cilvēkiem. Esmu patīkami pārsteigta par to cik patiesi tie ir šeit, paburkšķēs varbūt mazliet, bet nepieciešamības gadījumā palīdzēs no visas sirds ar rūpju rievu pierē.
Latvieša dvēsele ir smalka, daudz smalkāka kā man tas agrāk likās.