Manuskripti.

Bļin, man ir piepampusi galva kā teletūbijam, es nevaru to pakustināt un kārtejo reizi esmu pārliecināta, ka nomiršu. Tikko izraudāju visas acis, tad ieritinājos pie mammas azotē un čučēju. Pamodos, bet labāk nav palicis. Iedzēru divus Suprastinus un taisos iet gulēt. Ja rīt nebūs labāk, tad es bļed, nekad mūžā vairs matus nekrāsošu, nekadu sūda ķīmiju neēdīšu, neko nedabīgu virsū nesmērēšu un dzīvošu bļed būdiņā meža vidū.

Piedodiet par manu leksiku, man vienkārši ir piegriezies KATRU gadu cīnīties ar kaut kādām debilām ādas zarazām.

Tāpat es apbrīnoju to cik ļoti šādās situācijās jūtos bezpalīdzīga un cik ļoti man ir pretīga sajūta, bet reizē ir vienalga. Dažreiz, lūk, gribas nomirt. Tāpat nekam ko es daru jēgas nav. To jēgu visam piešķir apkārtējie. Man nav nekāda prieka no savas dzīves.