Manuskripti.

Zirgu lēkšanas sacensības Āhenē šodien noslēdzās ar skatītāju vicinātiem baltiem lakatiņiem. Divas dienas smieklīga jāšanas sporta glamūra&milzīga noguruma dienas beigās.

Es esmu ļoti neiecietīga pret to, ja kāds kritizē manu valsti.

14.07
Šodien ārā ir tik pretīgs un vējains laiks, ka mīšanās uz darbu ir vēl apgrūtinošāka kā parasti.

Saņēmu divus darba piedāvājumus - 1) vairāk kā piedāvājums, kam vēl pa vidu vēlēšanas. RSU pašpārvaldē par starptautiskā virziena vadītāju; 2) Bāzes bibliotekāre nosprieda, ka esmu kāda karavīra sieva&piedāvāja man pusslodzes darbu bibliotēkā. ^^

"Your poison running through my veins."

15.07
Lunch's ar pārējiem POLAD darbiniekiem a.k.a. 3 vīriešiem militāros formastērpos un nodaļas vadītāju ar 30 gadu diplomāta pieredzi tumši zilā uzvalkā. Pusdienas, protams, ka man tika uzsauktas tāpat kā viens aiznesa paplāti, otrs atnesa kafiju. Visi šausminājās par to, ka 91ajā man pat vēl nebija 1gads. Cerams, ka ofisa field trips uz Hāgu&Roterdamu izdosies.

***

Viena lieta, kas man iešaujās prātā un paliek tur, kad domāju par to, ka mans vectēvs Žanis ir miris ir tas, ka ne reizi mūžā neesmu nosūtījusi viņam pastkarti. Vecvecāka nāve man nozīmē skaudru apziņu par to, ka tas ir sācies. Man ir jāielaiž nāves iespējamības savā dzīvē. Tam līdzi nāk bailes par visu.

Aij. Šodienas tikšanās ar galveno galveno vīru negāja viss tik labi kā pārējais līdz šim. Protams, ka tas viss jau ir tikai manā galvā, jo nekas slikts arī nenotika. Tikai tādi muļķīgi sīkumi man spēj sabojāt garstāvokli, tādēļ, ka man piemīt kaut kāds centīgās Betijas sindroms vai vēl sazin kas. Neko mazāk par perfekti izpildītu jau es no sevis neprasu&tad tie kaut kādi pašpārmetumi un vēl sazin kas. Līdz nākamās nedēļas beigām ir jābūt gatavai daļai analīzes. It kā tas nav nekas nepaveicams un tā tālāk un tā vēljoprojām, ņemot vērā to, ka gandrīz puse jau man šobrīd no darāmā ir gatava. Ko daru es? Tā vietā, lai priecātos par šo iespēju tur vispār atrasties un ah, klausīties par lietām kuras studēju no pirmavotiem (vēl pirmāk būtu laikam, ja es pati atrastos tajās konflikta zonās un mindfuck'otu sevi ar to, ka nespēju mainīt pasauli), es mocos dīvainās šaubās, jo kāds redz mani čekojot (un ar to es nedomāju izskata novērtējumu) ir uzdevis man jautājumus par to kā es tādā vecumā atrodos tādā pozīcijā ar tādu pieeju informācijai.
Bet labi, tā papīru kaudze - nu dziļai analīzei 2 mēneši ir par maz. Virspusēji&vienlaikus kvalitatīvi es nemāku. Tad vēl pa vidu par tām Ziemeļāfrikas valstīm man virsū uzgāzās. Minoties mājās es domāju par to vai tā paies mana atlikusī dzīve - RSU stilā ķidājos milzīgus apjomus informācijas, lai iegūtu skaidru bildi par kaut ko. No rītiem es esmu tik nogurusi, ka kādu brīdi sēžu pie datora un truli blenžu uz vārdiem. Mājās un vispār citā vidē es kaut kā esmu produktīvāka. ahhhh.

Sestdien Daan'a ballītē es aizmigu uz dīvāna, nākamajā dienā vēl visu dienu gulšņāju.

Es dažreiz domāju par to cik tomēr svarīgi ir tas, ja no rīta pamostoties pirms septiņiem un steigā taisoties uz darbu tevi lejā sagaida ar pagatavotu kafiju un līdzņemšanai sataisītu pusdienu kastīti. Bet visi sīkumi jau veido cilvēkus, un es esmu tīri laimīga ar rezultātu, kuru radījuši mani guļošie un ņurdošie vecāki, kas lika man pašai būt patstāvīgai&iemācīja atškirību starp corny&good jokes. Jā, tā joprojām ir mana lielā prakses sāpe.
^^

“Three Rules of Work: Out of clutter find simplicity; From discord find harmony; In the middle of difficulty lies opportunity.”
Albert Einstein

ahh, nu neesmu es vēl sastapusies ar labu vācu humoru. haha. Un es nezinu kāpēc, bet Ž gandrīz vai par savu pienākumu laikam uzskata man ik pēc 5minūtēm stāstīt kādu absolūti nesmieklīgu joku uz ko es vienkārši nu jau reaģērju skatoties pilnīgi nopietni uz viņu un gaidot, kad viņš sapratīs, ka tas nav smieklīgi. haha. Nu tie joki ir tik absolūti primitīvi, nepārtrauktas balss atdarināšanas, tad kaut kādi wtf stāsti, kuriem laikam mani vajadzētu šokēt, kuri pilnīgi noteikti šokē viņa ģimeni utt. Tas parasti ir apmēram tā:
"Do you know why it is good to be the mayor of Heerlen? Do you? "
- Klusums...
"Do you really want to know that?"
- Klusums....
"Do you, Lelde, do you really want to know that?"
- No. (but I have a feeling that you will tell me that anyway.)
"Because...." blablabla un tam seko kaut kas pilnīgi stulbs kā piem.viņa sekretāre viņam taisīja blowjob un kaut kāds cilvēks ienāca kabinetā un bija baigais skandāls pēc tam utt.utt.utt.

:D haha, aij vispār, es šeit sēžu pie brokastu galda, rakstu un smejos balsī pati par savām dumībām.

Viena lieta gan man patika, kā Ž draugs Daans teica, ka īstenībā Ž nav problēmu ar sirdi, tās visas rētas ir nevis no operācijām, bet gan tāpēc, ka viņš ir mafijā un tās ir rētas no lodēm.


Katru rītu es ceļos 6:45 un 40min minos ar velosipēdu uz darbu. Ceļš iet caur kviešu, kartupeļu un cukurbiešu laukiem. Garām aplokiem ar baltiem un brūniem zirgiem, garām govju ganāmpulkiem, stirniņām, kazām, vienreiz uz ceļa redzēju mazu zaķīti. Manam ritenim priekšā ir groziņš, kurā stāv mana somiņa. Mugurā man parasti ir gari svārki un pumpainais krekliņš. Es jūtos kā no 50tajiem - pretī nāk vecas tantiņas ar maziem sunīšiem, pretī brauc veclaicīgas mašīnas. Ciematiņš ir burvīgs. Nevaru beigt priecāties par to cik viss ir kārtīgs, ar skaistām puķudobītēm un naivām statujiņām.

Prakse ir lieliska. Es esmu vienīgais praktikants, kas viņiem bijis 2 vai 3 gadu laikā. Visi nepārtraukti prasa man vai viss ir kārtībā, vai man tur patīk, saka, ka grib, lai es iegūstu maksimāli daudz no šīs prakses. Tādās reizēs man gribās teikt, ka es izbaudītu šo praksi pat tad, ja man būtu jāsēž gaitenī un man nebūtu pilnīgi nekāda taustāma labuma, jo uz pilnīgi visu tur es skatos ar lielām acīm un uzsūcu kā tāds sūklis. Un jā, man maksā 350 eiro mēnesī. ^^ Man ir par brīvu fitnesa zāle ar saunu, sava telpa ar diviem datoriem un printeri un papīra smalcinātāju (haha). 90% bāzē strādājošo ir militāri - staigā formas tērpos. Pavadu dienu krustu šķērsu lasot par Baltijas valstīm, mēģinot to racionālā veidā uzlikt uz papīra.
Dažreiz ejot pa gaiteņiem ir sirreāla sajūta. Vēljoprojām brīnos par to, ka tur atrodos un, ka viņi mani paņēma praksē.

ahh.
Es esmu darbaholiķe.

Šodien bija jauka diena - mēs ar Ž mammu aizgājām uz vietēju gadatirdziņu viņu 700 cilvēku lielajā rūķu ciematā, kamēr Ž bija Māstrihtā&izgāja darba sagatavošanās apmācību. Tas ir mīlīgi šeit dzīvot, visi pazīst visus. Uzzināju visādus stāstus par citiem iedzīvotājiem (hah). Viņiem šeit ievācās viena ģimene no kaut kāda cita Nīderlandes gala un Heidija (Ž mamma) no sākuma domāja, ka viņi audzē lapsas, jo tāda dīvaina smarža nāca no viņu mājas puses līdz Ž viņu apgaismoja ar to, ka viņi tur audzē un tirgo zāli. Vietējā baznīcā pagājušo gad ielika jaunas vitrīnas, mākslinieks piekodināja, lai telpu izkrāso vitrīnas krāsās, tā nu labu gribēdami izkrāsojuši tā, ka ieejas durvis ir sarkanas. Pēc tam, kad kāds pāris reizes izteicis piezīmi par to, ka izskatās pēc ieejas bordelī, sašutušais mācītājs licis tās pārkrāsot. Kaimiņos dzīvo dīvains pāris ar garīgām novirzēm, gara un resna sieviete un īss vīrelis, kas terorizē apkārtējos darot visādus nedarbus. Viņi novēro visus, kas ievācās un izvācās no pilsētiņas, fotogrāfē un taisa albumus. Vienu rītu kaimiņu jauno mašīnu klāja balta krāsa no vienas vietas aplieta. Kādam citam kaimiņam nobeidza visus putniņus, ko tas turēja pagalmā būrītī. Ž vecākus viņi sauc par sasodītajiem vācu nacistiem un saka, lai brauc atpakaļ uz Vāciju. Šeit jāpiezīmē, ka Vācijas robeža ir redzama pa logu un atrodās apmēram 20metru attālumā. Ja centrs ir slēgts, kā tas notiek svētku laikā, tad savādāk kā vien braucot cauri Vācijai no šejienes nemaz nevar ārā tikt.

Dzērām ar Heidiju tēju dārzā no porcelāna tasītēm un ēdām mandeļu kūku. Rakstīju vēstules, runāju ar mammu pa telefonu, morāli gatavojos rītdienai.

Laikam jau, ka visas savas domas par pēdējām dienām esmu izsūdzējusi čatos, rakstot vēstules&dienasgrāmatu ar roku.
Bet es beidzu sūdzēties un sāku priecāties. Neskatoties uz to, ka dzīvoju muzejā, ir labi. Rīt sāksies prakse.
Dzeru rīta/pēcpusdienas kafiju.

ahh, tikko uzzināju pēdējo trūkstošo atzīmi, kas ir 10! wūhū. ^^ JM tikko atnesa aliņu - dzīve var turpināties. Nenomiršu es šo turpmāko 2mēnešu laikā.

haha.

Ž mamma uzklāja uz galda linu galdautu, kuru uzdāvināju un uzlika LV ražoto smaržīgo svecīti. Tagad viņi skatās kaut kādu vācu seriālu, dzirdu tikai: "es tut mir leid, danke, egal etc."

+vēl internets uz mana mīļā datora beidzot strādā, ja noskatīšos dailyshowu, tad vispār būs pilns labsajūtas komplekts.

mm. (: ar nepacietību gaidu praksi. Šodien nopirktu divus jaunus apavu pārus priekš prakses - atklāju kaut kādu apavu paradīzi šeit netālu - gandrīz viss maksā 10-20 eiro robežās un labi izskatās. ^^

ahh, vakar ielidoju Diseldorfā&šobrīd esmu Nīderlandē. Satiku Tadeju vēl pirms aizbraukšanas. Lai arī kādi man ir racionāli apsvērumi, man viņš tomēr patika diezgan. Pametu savu dzīvi Slovēnijā. Pametu savu mīļo mīļo Ļubļanu, visus šos mēnešus tur. Nekad man tā nav pietrūkusi kāda vieta, kur esmu pavadījusi laiku ārpus Latvijas. Gāju gar Tivoli uz Rožnu, lai nokārtotu koju dokumentus. Redzēju pārīti uz ielas, kas kašķējās un gāja projām viens no otra. Puisis pagājis pāris m uz priekšu sāka rakstīt savā telefonā. Atpakaļ nākot viņi jau atkal sēdēja blakus viens otram un runājās. Jutos tā it kā tas pāris būtu es un Slovēnija. Tadejs teica, ka es viņam pietrūkšu un to, ka ja es paliktu, mums kaut kas būtu. Mēs atvadījāmies, es arī pagriezos un gāju prom, kad atskatījos, lai šķērsotu ielu viņš atpakaļ neskatījās, bet arī savā telefonā. Apejot ap stūri saņēmu zvanu no viņa - viņš teica, ka gribētu, lai ir tas, kurš būtu dabūjis mašīnu un aizvedis mani līdz lidostai. Teica, ka es jau viņam pietrūkstu.
Uz lidostu mani veda Dūja. Runājāmies pa ceļam, tā atklāti&sakarīgi. Man tomēr paliek labs iespaids par viņu. Man patīk tas, ka viņam ir savs funktieris, savas lietas, kas ir svarīgas, savi principi. Pat tad, ja tas viss brīžiem liekas smieklīgi, bet pēc Alexas teiktā smieklīgijau vispār ir mans mīļākais vārds. Viņš jau tā un tā, teica, kā jau parasti, ka viņam jūtas pret mani bijušas ļoti īstas. Nezinu. Kā kādam var būt pret mani īstas jūtas tad, ja neko no sevis neesmu devusi. Var jau būt, ka pat ar jūtām no manas puses neko tā īsti no sevis nedodu.

Visa tā būšana šeit pie Žaka atgādina tos 18.gs.romānus par aristokrātu ģimenēm. Visa diena paiet kā Pulā - lasot, nelielās pastaigās, runājoties, pieklājīgi ēdot brokasis un pusdienas. Tēja ar cepumiem, dārzs ar puķu podiem. Vācu valoda visapkārt. Ž šodien atbrauca no slimnīcas, viņam vakar bija operācija. Šodien uz turieni aizbrauca viņa tētis. Laikam, ka esmu vienīgais veselais cilvēks šajā mājā, iespējams, ka ciematā. Ž īsti nestrādā kreisā roka, bet tas ir uz pāris dienām. Viņš man uzdāvināja mīļu mīļu pandas rotaļlietu. Es esmu ļoti ļoti pieradusi būt viena, pati par sevi, bet par to es šo 2 mēnešu laikā, kurus dzīvošu šeit, nedomāšu. Vēlāk - atgriežoties LV visticamāk, ka izsvēršu to, ko īsti gribu. Grūti man ar kādu blakus. Viegli būt vienai.

Kaimiņiem pagalmā ganās zirgi. Šeit ir aukstāks kā SL (+17), ārā līst. Pirmdien sāksies prakse. Izlasīju rakstu par NATO&RUS. Saņēmu e-pastu no pasniedzēja: "You passed with flying colours", kas bija atbilde uz manu jautājumu vai es nokārtoju eksāmenu. Ar googles un citu palīdzību noskaidroju, ka tas nozīmē ko ļoti labu, ceru, ka 10. Manas atzīmes Slovēnijā ir: 6,7,8,9,10&tad šī pēdējā flying colours atzīme, kuru vēl nezinu. Gaiteņa biedrenes teica, ka izklausās pēc pokera kombinācijas ar kuru es varētu uzvarēt.

Atgriežos realitātē. Parādās pirmās post-erasmus depresijas pazīmes.

Vakarnakt. Sēdējām ar tiem, kas vēl palikuši kanāla malā, dzērām vīnu, smējāmies. Mājup ejot paņēmu kebabu, tad sēdējām ar Benediktu pie riteņu paņemšanas punkta, es kaut ko stāstīju, tad mēģināju braukt pa līkločainu trajektoriju mājās. Noliku riteni punktā pie Mercatora M zīmes, kura tumsā vienmēr spīd kā tāds betmena simbols un sauc mani mājās. Vispār jau ausa saule, debesis bija spilgti rozā un kalnu kontūras violetas. Tā vietā, lai dotos pa taisno uz savu tukšo istabiņu es gāju uz benzīntanku pēc cigaretēm ar paceltām rokām, laimīgā kārtā bez aculieciniekiem, ejot cauri visiem zāles laistītājiem, kurus pa ceļam varēju atrast. Nopirku paciņu cigaretes un 1 litru piena. Kāpēc pienu? Nav ne jausmas, gan jau, ka mana motivācija bija saistīta ar rīta kafiju. Sēdēju kādas desmit minūtes pie maserati un ferrari pārstāvniecības, smēķēju& skatījos uz iekšā esošo balto mašīnu un domāju par to, ka man tāda kādu dienu būs. Pat ne domāju, biju pilnīgi par to pārliecināta. Domāju arī velnišķīgu plānu kā skaisti saģērbties un pierunāt pārstāvniecībā strādājošos atļaut man veikt izmēģinājuma braucienu. Pēc tam brīnumainā kārtā tomēr tiku līdz kopmītnēm. Naktī sapņoju par skaistu, blondu vīrieti, to kā es braucu piedzērusies ar riteni, to, ka pie vecas, sirmas pasniedzējas rakstu darbu, bet viņa dzīvo manā sapņu nākotnes mājā ar ovālām kolonnām un balkoniņu, kas no vienas vietas piekrauts ar ziedošiem puķupodiem.

Mans šodienas plāns - gulēt līdz 3iem, kamēr noguļu pilnīgi visu uz pasaules&tad doties ielās.
Izdomāju pavadīt dienu dodoties no vienas kafejnīcas uz otru un ēst saldumus, kamēr sāk šķebināt un vairs nav tik sasodīti skumīgi doties prom no šejienes. Tas man par nožēlu lieliski izdevās&tagad sēžu ar sliktu dūšu kopmītnēs un priecājos. Varētu saēsties pagalmā zāli, lai tikai atbrīvotos no tā salkanuma. Mēs dzērām piena kokteiļus skyscraperā&ēdām kūkas un dzērām bela kava ar daudz cukuru un ēdām durumu kanāla malā&fotogrāfējāmies saulē un ēnā. Rītdiena solās būt tāda pati. Nauda kūst kā saldējums karstā laikā&uz katra balkoniņa ar puķupodiem paliek daļa no manis.

Man bija tik dīvains sapnis. Tur bija suņi un tādas kā divas komandas&tā otra man uzbruka, mēs slēpāmies dzīvoklī, tur bija arī mans tētis, kuram kādas 5x bija jālido uz Maskavu un krusttēvs un ome, kuri kaut ko stāstīja par dzīvi. Un kaut kāds čalis, kuram es skaidrs, ka ne visai patiku vadoties pēc viņa vēlmes man nodarīt pāri. Bet beigas bija kaut kādas sirreālas, es gaidīju, kad blakus istabā ieradīsies mans pasniedzējs, bet kaut kā nokavēju visu un atradu tikai tukšu, no jauna izkrāsotu istabu ar vēl nenožuvušu gaiši rozā krāsu, logu un palodzi uz kuras stāv svečturis un vēstule man no kuras pusi nevarēju salasīt.

Vakat Tadejs man vienkārši atbrauca pakaļ&aizveda uz kino. Skatījāmies Hannu, pēc filmas ēdām Makdonaldā, jo viss pārējais jau bija aizvēries ciet.
Šodien pamodos mundra ar nodomu nesēdēt istabā, bet doties ārā saulē. Pasauļojāmies Tivoli starp rozēm, izdzērām dīvainu Mojito, tad paņēmām durumu un sēdējām kanāla malā, kur sestdienās zem vīteņu nojumes stāv žurnāli un grāmatas ko var lasīt par brīvu. Satikām nejauši vēl divas latviešu meitenes& četratā kafijojām. Atminos mājās smaidot.

Sarakstos ar Manu. Viņš ir pārliecināts, ka mums ir lemts būt kopā. Kāpēc vīrieši vienmēr tā nolemj bez manas ziņas?

Dear someone,

I feel like I have never in my life been attached to a place like I have done it to Ljubljana and Slovenia. This half a year has been the best period of my life. I have received only good from this country and these people. This city is magical and it is wonderful. During the last few days here I realize how much I still haven't seen during these 6 months although it seems a long time. I don't want to leave. A part of my heart stays here.

Yours forever,
Lelde.

Matīsa draudzenei jāņos nositās brālis. viņa par to uzzināja kamēr bija Engurē mūsu vasaras mājā.

Ārā līst. Vakardien lija kā no spaiņiem un zibeņoja. Vēl pirms lietus mēs trīs meiteņu sastāvā sēdējām Tivoli uz pleda ar svecēm visapkārt. Un arī ar visu lietu man patika pilnīgi neorganizētā sēdēšana zem jumta jau ar visiem pārējiem kopā. Mēs norunājām taisīt atkal tikšanos vai nu Latvijā vai Igaunijā, jo tas ir tik tuvu lietuviešiem un somiem un zviedriem un pat poļiem+nav nereāli.

Iztīrīju visu visu dzīvokli. Sakrāmēju somas, kuras došu līdz Alexai, lai ved uz LV.

It kā gribās kaut kur iet, it kā galīgi galīgi negribās pat kustēties.

6 dienas Slovēnijā.

Kā es varēšu aizbraukt prom?!

Neskatoties uz to, ka šodien mocījos drausmīgās paģirās es jūtos nenormāli labi, bet par to vēlāk.
Tātad vakardiena - kā es to vakardien dzērumā nokristīju: Roxly pirmo pāris nedēļu Slovēnijā laiki ir atgriezušies. Airamam (spānim, kurš ir viens no jaukākajiem cilvēkiem, kurus es pazīstu, viņš prot radīt ap sevi tādu labsajūtu, tāda sajūta, ka tu ieej viņa aurā un tev arī paliek labi) bija atvadu ballīte Rožnā. Krustu šķērsu runājāmies ar Paulīnu un Alexu un es nemanot piedzēros ar vīnu tā, ka vobšem smieklīgi. haha.

Un jā, es pirmo reizi mūžā skūpstījos ar turku. why, Lelde, why. Nu labi, īstenībā tas ir vismazāk turkam līdzīgais turks, kuru esmu satikusi& neiedomājami foršs, bet es jau dzīvoju savos turku stereotipos. Bet vispār, wtf tāpēc, ka es viņu visu laiku turēju tādā drauga statusā, ne jau ļubovņika un vispār tas viss ir liels wtf. Es kaut kur klubā nokritu kā jau pēdējā laikā man tas lieliski izdodās un uz stikla nedaudz sagriezu celi, nekas traks nav, bet asiņoja smieklīgā straumītē lejup pa kāju&es stāvēju ārā pie kmš iereibusi un turks man ar salveti mēģināja apturēt asiņošanu aptupies blakus manai kājai. Vēlāk braucu ar taxi mājās, palūdzu, lai viņš apstājas pie diennakts picas&kekabu vietas un nopirku sev picas šķēli. Kāpjot pa trepēm kojās 2x nometu to šķēli zemē un tik un tā apēdu &pirms gulētiešanas vēl 40min skatījos English Patient. why oh why.

Šodien mocījos paģirās un tagad pēkšņi kā uz burvju mājienu viņas pazuda.

Bet mans lieliskais dienas notikums: saņēmu supergaru e-pastu no NATO par to, kas tieši man tur būs jādara - analīze par politisko situāciju Baltijas valstīs utt., kuru izmantos officials pirms dosies vizītēs uz šīm valstīm. Lieliski! Un bāzē ir gym's un kafejnīca, kurus es varešu izmantot un man laikam, ka būs pašai sava telpa, kurā strādāt vai kaut kā tā un praksē ietilpst vizītes uz HQ Briselē.
Vispār es nokaunos par savu amorālo uzvedību erasmusa laikā&apņemos darīt kaut ko lietderīgāku virzībā uz savu nākotni/karjeru un NATO jāāāāāāāā.


jājājā.
Es gribu tur strādāt pēc bakalaura kādu gadu.

Vakar aizgājām paēst vakariņas uz ķīniešu restorānu, pēcāk sēdējām kanāla malā un dzērām muškatu. Viesmīlis mums uzsauca vēl divas glāzes. Minos ar riteni mājās&tur jau priekšā Dūja ar muškata pudeli stāstot man par to kā viņš 2 mēnešus pārdzīvojis kad es viņu atšuvu. zinot Dūju tas ir visai smieklīgi. Apsolīja, ka neatstās mani ceļa malā, bet aizvedīs līdz Triestei uz lidostu nākamnedēļ, kad braukšu uz Nīderlandi. Viņš gan nez kāpēc ir pārliecināts par to, ka šeit atgriezīšos un manuprāt domā arī, ka dzīvošu ar viņu Horvātijā, jo strong man need strong women. Protams, ka skaļi tas pateikts netiek, bet vispār smieklīgi. Pēdējās 8 dienas Slovēnijā.

Šodienas plāns pagaidām ir aizčāpot līdz universitātei, noskaidrot atzīmi, iespējams iet uz pikniku, uz Airama atvadu ballīti un pavisam dienas beigās uz KMŠ ar Paulīnu un Alejandrooo.

Tadejs mācās - bū. Jāmeklē jauns ļubovņiks.

Bet vispār atejot no tām visām muļķībām - Žaks ir saplānojis visādas aktivitātes Nīderlandei: mēs iesim uz viņa partijas balli teātrī ar black tie dreskodu, tad spēlēsim golfu, tad iesim uz zirgu lēkšanas sacensībām Āhenē, tad pie viņa drauga uz dzimšanasdienas pool party un piedevām vēl nāk visi mani plāni ar Beļģiju&Luksemburgu, kur neesmu nekad bijusi& ahh, ja vēl izdotos arī Parīze kautr vai uz 3 dienām, no Māstrihtas iet tiešais vilciens, jāskatās ko par to teiks mani vecāki, bet vispār es jau brauktu tur arī viena, atrastu kādu couchsērferi vai vēl labāk, sazinātos ar savu izvirtušo franču paziņu (nē, ne Manu, citu) un paliktu pie viņa un viņa draudzenes pa nakti. Un tā. Ar NATO praksi viss kārtībā, viss saistībā ar dokumentiem ir sakārtots, kad būšu tur 4.jūlijā, tad iedošu arī savus bankas rekvizītus, runājot par tiem, joprojām nepamet doma, ka varbūt tomēr kaut kāda simboliska stipendija man būs, kas to lai zina. (:

nānānā.

Sēžu un ēdu vaniļas pudiņu - vārās kafija. Nupat jau esmu palikusi pilnīgi viena ne tikai savā istabiņā, bet pa abām. Francūziete no blakus istabas aizbrauca uz Franciju, slovēņu meitene atstāja man superjauku zīmīti, rozīti vāzē un šokolādes cepumu kastīti un aizbrauca uz savu dzimto pilsētu Slovēnijā. Klausos goldfrapp - lovely head.

Vakar izlasīju Ances tumblrdfjcbkjsfnmdn un sapriecājos :) man gribētos ar viņu pavadīt dienas kā My summer of love&tam nav nekāda sakara ar to, ka filma ir par divām lezbietēm (haha), bet ar runāšanos un braukāšanu ar mocīti un vēl vairāk runāšanos, jo āāa, tik daudz ir ko stāstīt. Noteikti, ka visam nākamajam pusgadam pārpārēm stāstu pietiks. Un tad, meeh, es krāšu naudu, lai brauktu ciemos uz Bulgāriju. Ahh, kapēc ir tā, ka tad, kad es atbraucu kāds aizbrauc. Un vispār jūtu, ka tā ir mana vaina, jo tik bieži esmu prom un tik maz mums paliek laika. Kas zin, kur es būšu maģistrā. Sasodīts. Bet es taču gribu kopā dzemdēt bērnus un vecumdienās dzert kafiju un ēst kūkas mazās kafejnīciņās.

Brīvdienas bija laiskas, bet lieliskas. Pirmajā dienā nogulēju uz akmeņiem pludmalē neskaitāmas stundas, lai visas atlikušās dienas būtu sarkana kā vēzis. Bet, kad man prasīja vai tas bija to vērts, es nedomājot atbildēju - totally. Man visu gadu pietrūkst saules tik ļoti, ka brīdī, kurā to saņemu, es ēdu lielām karotēm līdz paliek slikti. Īsākais ceļš uz ādas vēzi (hah).
Lasīju Wuthering Heights - nē, pat ne lasīju, biju pilnībā grāmatas varā. Visi mirst, visi ir nelaimīgi, apraksts par dēmonisku mīlestību manuprāt ne tuvu nestāv klāt twisted grāmatas scenārijam, pēc izlasīšanas izrāvos kā no gūsta, kādu laiku vairs nelasīšu 18/19.gs. romānus.

Bet, jā. Ir Tadejs, un ir 9 pēdējās dienas.

Tašķijos no prieka, ja cilvēki nesaprot manas izdarības. Es esmu viens liels/mazs bērns.

"What you gonna do Katie?! You're a sweet sweet girl, but its a cruel cruel world. And since you said goodbye - polka dots fill my eyes and I don't know why"

40gadīgais jaungada stalkeris no LV ir attraucies uz Slovēniju tipa dēļ konferences, bet īstenībā, lai satiktu mani. Lai jau grib - neskatoties uz to, ka viņš atrodās fakultātē 100m no vietas, kur šobrīd esmu a.k.a. manām kojām, es dodos uz Tivoli laistīties ar ūdeni un ēst saldējumu.

Un dzīve ir laba, jā. Viss izdodās un tā tālāk. Paranormāli sailgojos pēc draugiem&rakstīšu ABH vēstuli ar roku, tiklīdz beigšu laist luni. Man vajag labu pildspalvu un skaistu vēstuļpapīru.

Un vēl man vajag rožu klēpi, stopēt jahtas un ceļot pa Pacific Ocean, vāļāties smiltīs&dejot ap ugunskuru.

^^


I WANNA BE 80 ON THE PORCH DRINKING LEMONADE WITH YOU and ITS ALL THAT I CAN THINK ABOUT WHEN YOU TELL ME THAT YOU CHEATED, TELL ME THAT YOU CHEATED ON ME!!!!!

Ģimenes izbrauciens Slovēnija-Itālija strauji tuvojās noslēgumam. Rīt pēdējā diena Venēcijā, pēc tam viņi lido mājup, es vilcienā uz Ļubļanu.
Smieklīgi - kā jau vienmēr visdažādāko emociju gamma. Mamma kaut ko pukst un dusmojās uz visiem, ome hiperaktīvi priecājās par visu, tētis met stulbus jociņus ārā, Matīss fotogrāfē stulbības ar manu kameru. haha. aij. bet kopumā smieklīgi. Man tagad ir tāds kaut kāds miers saistībā ar Nīderlandes mēnešiem un joprojām gribās karotēm tvert un grābt Slovēniju. Es gribu ceļot. Es gribu tik ļoti kā vēl nekad. Un pats trakākais, ka gribu visu laiku būt ceļošanas procesā, neapstājoties, tikai uz priekšu. Kā es kādreiz nomierināšos?!

Jūtos patīkami nogurusi pēc eksāmena Geography for Defense. Īsti nezināju atbildi tikai uz kādiem 2 jautājumiem no apmēram 30 vai vairāk.
Mazlietiņ krīt acis ciet/galva arī tāda vatveidīga. Tomēr vienlaikus ir iestājies arī tāds miers. Rītdien vēl viens eksāmens, tad jāuzraksta projekts un tad mācību semestris ir galā. Šodien vecāki ielido Itālijā, rīt būs pie manis. Pēc 16tā datuma visticamāk, ka brauksim uz Horvātiju pie Mihas - sauļoties un gulšņāt jūras malā uz pāris dienām. Vakar Alicia aizbrauca mājās, Īslandei arī bija atvadu vakariņas. Visi brauc prom. Laikam, ka vēl neesmu to īsti apjautusi, jo nejūtu nekādas milzu skumjas. Otrs variants ir, ka esmu bezjūtīga. (hah). Bet es nekad tā īsti neesmu raudājusi no kāda atvadoties, tikai no Žaka, kad viņš lidoja prom no Latvijas, bet toreiz mēs abi tur stāvējām un raudājām. Par citu cilvēku vērtējumu attiecībā uz sevīm un nākotnes prognozēm man kaut kā ir tik ļoti vienalga. Šķiet, ka es esmu vienīgā, kura sevi pazīst. Es it kā daudz leiku uz āru, bet tikpat daudz paturu sevī. Dažreiz šķiet, ka mans prāts ir kā melnais caurums un nekad nevar zināt, kas no turienes izlīdīs ārā - kārtējā ideja vai secinājums.

Gribās masāžu.
Man patīk mācīties. Es vienkārši mīlu jaunas zināšanas. Un es ceru, ka nekad nepārstāšu brīnīties un fantazēt.

Yak - pārlasot savus iemīlējušos ierakstus apmēram pirms gada man metās slikti, tā it kā es nepazītu sevi tos lasot. Tā it kā man šķebinātu no pārlieku daudz salduma. Vai tad nevajadzētu būt otrādi? Man nevajadzētu raudzīties atpakaļ ar patīkamu nostaļģiju&nožēlot to, ka naktīs guļu viena&, ka nav neviens, kas varētu piesaistīt manu uzmanību?! Tā vietā es no sirds par to priecājos. Manī tiešām ir kaut kāds twisted/damaged bone.

brrr. joprojām caur ķermeni skrien trīsas no tā cik ļoti man nepietrūkst mīlestības dotajā brīdī.

Man nevajag arī vienas nakts sakarus - man vispār neko nevajag. Nevienu nevajag.

Lietas, kuras jāizdara:
1. Jāparunā ar Anci
2. Jāparunā ar Anci
3. Jāparunā ar Ancīīīīīīī

Dzeru baltvīnu un domāju par to, ka varbūt tomēr vajadzēja investēt 3 eiro vairāk un nopirkt normālu Muškatu, nevis Jeruzalem Ormož par 2,5eiro 1L pudeli.
haha.

Mazgāju visu veļu - tai skaitā paklāju. Sakārtoju dzīvokli. Biju krievu valodā. Esmu izlasījusi tieši 2 slaidus no tiem miljons, kas jāizlasa priekš eksāmena.

Šodien saņēmu vēstuli no sava 30gadīgā neveiksmīgā randiņa biedra ar draudzeni/.

A:
this song must be about you ...
since you said goodbye, polka dots fill my eyes and I don't know why
http://www.youtube.com/watch?v=XhnK5zXOwL8

hope you're fine (:

hah
man patīk tā dziesma.

un es esmu nedaudz piedzērusies no pusotras vīna glāzes, bet man jau daudz laimei nevajag. Šonedēļ gandrīz katru dienu gāju kaut kur ballēties&trakākais ir tas, ka nav gana - vienkārši nav gana! Laikam jau, ka pēdējo 2 nedēļu laikā šeit iešu ārā pilnīgi katru dienu.

Nepārproti, vakardiena bija lieliska, kā jau visas pārējās dienas šajā nedēļā. Tomēr, man šķiet, ka es bēgu no realitātes atkal un atkal. Šodien visu dienu galva kā vate. Nevarēju atcerēties savu bankas lietotāja nr., pēc pāris stundām atcerējos, bet uz brīdi jau bija tāda sireāla sajūta atkal.

Saģērbos kā 50tajos, sagaidīju Aleksu ar 2kg ķiršu maisu, uztaisīju kafiju ar putukrējumu - našķojāmies ar ķiršiem&kafiju. Gājām skatīties regbija spēli. Iepriekšējā vakarā biju iepazinusies ar kārtējo regbija komandu - šoreiz no Nīderlandes. Spēle bija lieliska. Squareface dumjais sportists izrādās spēlēja pret Nīderlandiešiem un es jau biju NL pusē for several reasons. Laiks bija vājprātā sutīgs - iepriekšējā vakara paģiru nomocītie nespēlētāji atnesa mums aukstu aliņu. Pēc spēles sāka gāzt kaut kas pa vidu starp krusu un ledus aukstu lietu. Skrējām/gājām uz kopmītnēm - ahh, lietus.
Vēlāk vakarā kopā ar puišiem&Ameriku&somietēm izdejojāmies KMŠ tā, ka viscauri bijām slapjas.
Ap 6 no rīta, kad gājām uz centru, jo bārs vērās ciet, puiši bez īpašas norunas pēkšņi izģērbās pilnīgi kaili un ieleca strūklakā - mēs ar Alexu sekojām piemēram, tiesa gan nedaudz vairāk apģērbušās! Viens no viņiem izzvejoja 500 rūpiju monētu no Indonēzijas un iedeva man. Tagad kolekcija ir papildināta.

Džimijs, pilnībā vīlies par to, ka man ir relationship kaut arī open, un par to, ka atsakos viņu noskūpstīt vakara gaitā izveidoja teoriju par to, ka esmu lezbiete. Tad, kad viņam paprasīju kādēļ šāds secinājums, sekoja atbilde: You don't like any man in this club. I thought that there must be something wrong or twisted about you. Uz ko es atbildēju: Oh, there most certainly is something twisted and wrong about me.


Un varbūt, ka vaina jau atkal ir tajā, ka bēgu no problēmām, nevis tās risinu. Un lai arī šis pusgads ir bijis tik ļoti lielisks un es gribētu to turpināt un turpināt mūžīgi - gadu pēc bakalaura ceļot pa Latīņameriku vai studēt maģistru kaut kur otrā pasaules malā, vienlaikus es negribu attapties kādā posmā savā dzīvē viena, jo viss man apkārt ir bijis tikai temporary fun - garāmejošas attiecības/cilvēki/mājvietas. Gribās ko varenāku!

Un Džimijam ir taisnība, tam x čalim Floridā savā ziņā arī ir taisnība - mani vairs nevar pārsteigt, daudz kas mani garlaiko, es dzīvoju ar domu, ka jūtu un saprotu visu dziļāk un labāk kā lielākā daļa satiktos, bet brīžos, kuros es tomēr nolemju atvērties kādam cilvēkam tas likumsakarīgi ir kāds, kurš to pilnīgi noteikti nav pelnījis, bet tie, kuri to būtu pelnījuši, tiem šāds gods netiek&tas ir skumji. Tas ir skumji skumji skumji.
Man ir ilūzija par to kā vajag un kā būs, bet mani izēd tas, ka tā nav jau tagad. Cik gan atvieglota es būtu zinot, ka nākotnē mani gaida tas uz ko es tiecos.

Cilvēki man liek vilties.
Es lieku vilties viņiem.
Nokratu attiecības, nevis risinu.
Skaisti!