Manuskripti.

Vakardienas bilance diezgan interesanta: ~5h pavadījām krustu šķērsu runājot ar īslandieti, ēdot pusdienas un dzerot kafiju - izrunājām visu sākot no ģimenes, beidzot ar troļļiem. Jāpiebilst, ka viņš ir vecāks kā mans tēvs, līdz ar to es uz viņu pilnīgi noteikti neskatos kā uz vīrieti ar kuru man kaut kas kādreiz varētu būt. Varbūt tādēļ vēlāk saņemtais ziņojums ar: next time we should meet in dusk mani nedaudz samulsināja. Ļoti ceru, ka brīnumainā kārtā viņš to bija domājis savādāk kā izklausījās. Oh well, whatever. Tāpat mani vīrieši vairs nespēj pārsteigt ne pozitīvā ne negatīvā ziņā.

Vēlāk sēdējām ar dumjo sportistu un dzērām aliņu pie manas fakultātes. Šodien viņš aizbrauca atpakaļ uz Horvātiju, bet man - pilnīgi un galīgi vienalga.
Laikam esmu palikusi bezemocionāla.
(wtf)

Tad Alexa mani izvilka uz kmš, kur, nu bet protams!!! Iepazinos ar vēl vienu regbija komandu - šoreiz no Nīderlandes. Šodien 5os iesim skatīties viņu spēli.

Man kaut kā tik ļoti vienalga par nākamās nedēļas 2 eksāmeniem un projektu, kurš jāuzraksta.

ahh, vakardiena bija tik smieklīga. kārtējo reizi satieku cilvēkus, kuri ir vēl trakāki par mani. Bijām Top klubā ->ieeja pa VIP pusi par brīvu/divas šampja glāzes -> dejas ar ļoti smieklīgu vīrieti&beigās iepazīstos ar veselu regbija komandu no Jorkšīras haha. Tas beidzās ar to, ka pāris stundas nakts vidū vazājāmies pa Ļubļanu&tad devāmies uz viņu viesnīcu, jo bija jau 6 no rīta - brokastu laiks. Rezultātā es sēdēju viesnīcas kafejnīcā&ēdu brokastis kopā ar 10 regbija spēlētājiem -> viens no viņiem sēdēja tikai apakšveļā, bet pie tā jau es biju pieradusi, jo trīs no viņiem pilnīgi kaili skraidīja pa viesnīcas koridoriem kamēr es spiedzu par to, ka negribu redzēt viņu krāniņus, es nezinu ko nodomāja apkalpojošais personāls vai tie ķīnieši pie kuru durvīm klauvējām un bēgām prom. Panesās spēle - izgrūst no gultas aizmigušos komandas biedrus un tad spiedzot atkal skriet prom pa gaiteni. Viens no viņiem pirms promiešanas no brokastīm iedeva man buču uz vaiga, trīs pavadīja līz taksim (viens joprojām tikai apakšbiksēs), samīļoja un atvadījāmies.
Tas bija tāds random vakars/rīts. haha.
lieliski!

Vakar pilsētā dalīja kolu par brīvu ar milzīgu piepūstu dirižabli, šodien pa centru pastaigājās meitenes baltās kleitās&ar enģeļu spārniem uz muguras.
Viss neparastākās lietas notiek Ļubļanā!

aij, dzīve. <3.


UPD: Iepazinos arī ar amerikāni no Aļaskas ar ļoti orģinālu vārdu: John Smith, kurš man uzrakstīja savu e-pastu uz lapiņas un teica, ka mums ir noteikti jāsakontaktējās&šo lapiņu es vakar veiksmīgi pazaudēju kopā ar savu Urbana karti -> cik gan viegli ir facebookā atrast kādu kuru sauc John Smith. :D

wāwāwāwāwā

WĀWĀWĀWĀĀĀA

^^

Šodien pārsmējāmies dzerot Radleru Universitātes lounge kafejnīcā pārrunājot visus smieklīgākos atgadījumus saistībā ar pasniedzējiem&vispār cilvēkiem Balkānos, kas pieredzēti. Evans un Korijs diskutēja par to vai Crisis management pasniedzēja izskatās pēc gazeles vai octopus un palika pie octopus&attēloja to kā viņa raksta vienlaikus ar visiem taustekļiem.
Un GFD pasniedzējs kā jau vienmēr izskatījās super sexīgi. ehh, lūk par tādu vīrieti gan man būtu vienalga vai viņam ir 25/30 vai 45 gadi. :D

Uzrakstīju pāris pastkartes.

Iegāju dušā.

Sekls cilvēks, Lelde BČ, prieks iepazīties!

O, tikko sapratu, ka mans ideālais paraksts sanāk arī tad ja neapprecos ar Ž un mans otrs uzvārds nav Bloi - jo es taču esmu Bīstams Čiekurs!


ā, vēl viens citāts no šodienas:
(Nomestas pildspalvas skaņa)
Es: Sorry, I lost control.
Corey: This is not the first time when women are saying this to me

haha

ok, ja jau - tad jau.
Turpināšu supershallow garā:
vakar satikos ar neattapīgo sportistu. labi, ja neskaita to, ka kādu h nevarējām viens otru atrast Bežigradā, jo viņš nezināja kur atrodās Ekonomikas fakultāte, kopumā pozitīva bilance, salīdzinājumā ar pēdējā laika random date'iem - jauki parunājām&atvadījāmies.
Kādu pusstundu pēc tikšanās sms: I think that we are going to have good time on friday. Sorry for today. You are going to be a bad girl.
O_o

aijjaijaijaijai.

Lieliskas pusdienas ar sarunām par Īslandi, Latviju &vēl daudz ko interesantu. Uzzināju, ka par sevi jau pirmajā lekcijā atstāju iespaidu kā par cilvēku, kas saprot ko runā&uzreiz izcēlos uz pārējo fona. Diezgan laba sajūta kaut ko tādu dzirdēt, katrā ziņā nav sliktākais iespaids, kuru atstāt uz citiem.

Pavadīju atlikušo pēcpusdienu baseinā+džakuzi kopā ar citiem erasmusniekiem. Fantastiski! Visa dzīve varētu būt viens erasmus! Tik lieliski. saule un ūdens un sarunas. Aizlidot līdz Īslandei no Stokholmas patiesībā galīgi nav dārgi - ja laicīgi pērk, tad 250 eiro roundtrips. Domājām taisīt erasmus gathering īslandē. haha būtu jau lieliski.

Un beigās nopirku vaniļas saldējumu un zemenes. Sēžu te istabiņā un kaifoju. Jāsāk kaut kas lasīt rītdienas eksāmenam.

Dzīve ir brīnums.

Vakar bija lielisks vakars&man ir tiiik labs garstāvoklis.
Kmš man līdz šim vēl ne reizi nav licis vilties - lēts vīns, lielisks bārmenis, ladies night ar ieeju, welcome drinku&garderobi par brīvu, lieliska iespēja izdejoties pat neskatoties uz brīžiem dīvainajiem DJ mēģinājumiem samiksēt pilnīgi nesaderīgas dziesmas&kaudzēm lētticīgu mužiku. :D hahahaha

°Vakar es satiku garāko/lielāko un dumjāko sportistu savā mūžā. Ja vien viņš nebūtu arī seksīgs, tad man būtu galīgs wtf, bet jau tagad brīžiem šķita, ka viņš kaut kur ir apdauzījis galvu. lol.

Pēc 1,5h dodos uz kafijas tikšanos.

:)

Neskatoties uz to, ka šo es varētu pieskaitīt pie nobumbulētajām dienām ar pamošanos stiprā pēcpusdienā, es tik un tā esmu pamanījusies izpildīt divus punktus no sava darāmo darbu sarakasta: nopirkt lidmašīnas biļeti uz Nīderlandi&aizsūtī e-pastu sievietei, kuru varētu saukt par speciālisti drošības jautājumus tieši attiecībā uz Krieviju, NATO&ES.

Ja vien nebūtu tas crisis management pēdējais grupu darbs - neliek man mieru tas, cik ļoti es nesaprotu, kas tur ir/būs jādara.

Klausos lirisku mūziku/vīns ir beidzies.

Nevarētu taču būt, ka pie visa mana dīvainā garstāvokļa būtu vainojams Klemens?! Vakardien saņēmu virkni interesantu piedāvājumu no 3 citiem avotiem: kafiju svētdien, filmu svētdien vakarā, masāžu/lidojumu/night out&boat trip uz 14jūdžu attālo pldumali uz salas, ja ieradīšos Key Westā - tāpat varu zvanīt arī šodien, ja man ir garlaicīgi un vajag kādu, kas izklaidē.

Bet tas, kas dabūts it nekur nav liekams un tas, kas liekams ir tik nepietiekams.

Nekādas atbildes es atradusi neesmu, ne pie kādiem slēdzieniem nonākusi neesmu, nevienu līdzvērtīgu satikusi neesmu.

Šodien atkal uzkāpām kalnā. Kalna galā es prasīju- Do I look happy? uz ko atbilde bija - yes, aren't you? ..... - no.

Dzēru baltvīnu un ēdu ķiršus atgūlusies krēslā ar skatu uz Ļubļanu no augšas.

Pēc tam ekspressvariantā uz Zumbas nodarbību&atnākot mājās. Tā vien gribās sēdēt un raudāt un ja kāds prasītu kāpēc, es nevarētu atbildēt.

Kā lai tiek ārā no fuck everyone garstāvokļa, kurš mani ir pārņēmis nu jau pārāk ilgu laiku?!

Diena bija lieliska utt.

Ar praksi viss nokārtojies un ir ir tāds akmens novēlies no sirds.

Un jā, es šeit palikšu līdz pat jūnija beigām! :)
Vēl varēšu izbaudīt Slovēniju.

Šis pēdējais pusgads ir bijis tik vienreizējs.
Tāds, kurā esmu iekšā ar visu sirdi.

Mīlu dzīvi šeit. Gribas paturēt to visu vidi&ticu, ka gribēsies paturēt arī vidi prakses laikā.

Aij, man beigu beigās tomēr ir labs garstāvoklis atkal atgriezies.
Iespējams, ka tam ir sakars ar manu jauno don'tgiveafuck policy.

Vakardien vienatnē skaļi sev atgādināju/nodeklarēju to, ko ilgtermiņā/īstermiņā gribu sasniegt. Jūtu pazīstamo darba cikla sajūtu atgriežamies. Atkal jau dreb rokas no satraukuma, tā, ko gribās izdarīt. Ar ko gan lai sāk?!

Sabendēšu šitā sevi, bet savādāk nemāku/negribu.

Jo augstākus mērķus spraužu, jo lielāks azarts.

It's all about me at the end, right? It is always fucking about me.

Vienīgais par ko es domāju izjeot uz balkona bija tas kā tā skudra ir tikusi līdz 3 stāva balkonam&tas, ka beigās es tomēr esmu viena.

Šodien mēs ar Mihu devāmies kalnos.
Tas bija grūts, bet jauks kāpiens&augšā mani sagaidīja garšīgākā zupa, kuru esot šeit esmu ēdusi.
Protams, ka jēdziens garšīga zupa Latvijā ir daudz izplatītāks kā šeit, jo parasti tas šeit izpaužas kā paciņu buljons ar pāris makaroniem.

Jāsaņemās gada noslēguma darbiem, bet man kaut kā nesanāk.

Man ir kaut kāda dīvaina alerģiska reakcija, no sākuma domāju, ka varbūt no kafijas, pēc tam izdomāju vēl, ka no alus, pēc tam izdomāju, ka no vitamīnu trūkuma un vēl sazin kā, bet beigu beigās man šķiet, ka īstā atbilde tomēr ir stress.

Tas man kaut kādā ziņā šķiet smieklīgi, jo es nekad nevaru piefiksēt stresa stāvokli kā tādu sevī. Man drīzāk ir darbošanās fāze, kuru parasti nesaistu ar stresu, bet gluži vienkārši ar to, ka kaut kas notiek, ir darbība. Taču nupat es to apzinos tik skaidri cik vien var būt.
Man ir stress.
Es esmu izbesījusies, vispārēji neapmierināta ar kaut ko netveramu& vienlaikus es skaidri zinu savu stresa cēloni - birokrātisks process, kas nevirzās uz priekšu, šķietama formalitāte, kas man bloķē tik lielu un vienreizēju karjeras veidošanas iespēju.

Es nevaru sevi savākt rokās. Kas notiek?!!!!

Es pieļauju, ka no malas tas varēja izskatīties gana komiski, kad sēdēju viena pie universitātes kafejnīcas, dzēru baltu kafiju un taujāju par security clearance procesiem pa telefonu, beidzu runāt, uzsitu pa galdu un skaļi nolamājos fak, pēc tam vēl kādu laiku purpinot sev zem deguna lamuvārdus, kas mijās ar nervoziem smiekliņiem par vakardienu, par šodienu, par to kā es patiešām vienu no retajām reizēm atteicu kādam palīdzību tādēļ, ka man gluži vienkārši nav ne mazākās sajēgas kā kādam absolūti netalantīgam/bez priekšzināšanām amerikānim(tei) iemācīt krievu valodu. Latvijas birokrātiskais aparāts visu visu visu vienmēr velk garumā&es tikai turpinu taranēt vienu iestādi pēc otras mēģinot paātrināt procesu. Bet ne jau pat par visu to man šodien bija fak uzliesmojums. Un pat varbūt ne dēļ tā, ka savā mīļākajā priekšmetā pie mīļākā pasniedzēja, kur es vienmēr sēžu pirmajā rindā pilnīgi viss bija aizņemts, kad es ar kavēšanos no tikšanās ar neaptēsto amerikānieti ierados&man bija jāsēž pašās beigās stūrī, kur es ne varēju redzēt, ne dzirdēt kaut ko.
***
Bet vēlreiz vakardiena. Varētu būt kaut kas tamlīdzīgs: Malacis, Lelde, malacis. Īstenībā tas ir smieklīgi, jo es pilnīgi neko nenožēloju. Visas zīmes gan liecināja par to, ka nevajag, bet man taču acīmredzot, ka vajadzēja un viss taču bija/ir(?!) lieliski neskatoties uz perfect->wtf->perfect līkni, kuru vienā vārdā varētu nosaukt par Klemenu (merciful), bet nekas no mercy tur nav, ir tikai pure mindfuck - nu labi, īstenībā nav pat mindfucka (pff), īstenībā tur viņa vietā varēja būt pilnīgi jebkurš/jebkas cik tālu man jau bija vienalga. Pride&prejudice sērijas man par labu nenāk. Visvairāk par visu MAN PAR LABU NENĀK MANS MILZĪĪĪĪGAIS EGO, KURŠ DRĪZ VAIRS NEVARĒS IEIET NE PA VIENĀM DURVĪM. Mans ego&es, es un mans ego.

P.S. DON't hate me cause I'm beautiful.

Ā, starp citu, Leldei viss nadojela.

Es nahrenizēju vīriešus savā dzīvē. Ne jau tāpēc, ka viņi būtu mani sāpinājuši vai likuši vilties vai kā tamlīdzīgi, viņi vienkārši mani garlaiko.

Biju gym'ā pēc kura dīvainā kārtā nesajutu to prieku ko parasti. Bija tāda gandrīz vai nolaidušos roku sajūta.
Vēlāk gan braucu autobusā mājup un i-podā sāka skanēt Theophilos London - oops versija, biju jau aizmirsusi, ka ielādēju. Garstāvoklis uzlabojās.
Uz brīdi pat atkal likās, ka visu varu. Sajutos kā tāda kaķene riesta laikā.

Un tad atkal kojas-prezentācija-internets. Viss crap's.

Man šeit ir tik labi, bet man tā nepatīk tā temporary sajūta, ka gribētos kaut kam vai kādam iespert pa kāju.
Atgriezīšos Latvijā pie savām kopsavilkumu kaudzēm ar mess inside my f*** brain.

Spriežot pēc mana konta varētu turpināt skaisti saģērbties un ļaut random vīriešiem izmaksāt man pusdienas - Dūja jau rītdienai pieteicās, kopā ar mani pavadīts laiks viņam liekot justies laimīgam. Man prieks par pusdienām, viņam prieks par sarunām = nu vai nav feini.

Dusmojos uz Klemena neesošo tetovējumu.
Dusmojos par to, ka Žaks kā vienmēr ir tālu.
Dusmojos par to, ka dusmojos&tapēc beidzu dusmoties un sāku priecāties.
Šī mana 5min ilgušā dusmu lēkme laikam ir garākā dusmu lēkme pēdējo mēnešu laikā.

***

Varbūt, ka es esmu tā, kura gaida, ka kāds visu noliks kā uz paplātes. Varbūt, ka man nevajag meklēt vainas vīriešos, bet pieņemt viņus tādus kā dieviņš radījis. hahahaha.

seriously, es sāku biedēt pati sevi.

Es gribu praksi NATO, es gribu lielu algu, es gribu būt speciālists pretraķešu aizsardzības jautājumos, es gribu mansion ar ponijiem un divplāksniun wine yard, es gribu sarakstīt grāmatu, es gribu sarakstīt pēc tam vēl 5 grāmatas, es gribu embassy parties, es gribu clothes from Balmain, es gribu vīnu un baletu un labus itāļu zābakus&franču mīļāko, ceriņu naktis, kalnus kuros dzīvo drakoni&vienradžus.

Un pie velna tos, kuri saka, ka es nedabūšu to ko es gribu.

Poor is the man whose pleasures depend on permission of another.

Aij nu es taču izklausos pēc kaut kādas stalkeres.

Man ir tik liels ego, ka brīdī, kurā atrodās kāds, kas manī neiemīlās pirmajās 5 kopā pavadītajās minūtēs&man nu ir pasaules gals. Kā viņš tā mani tik labu uzreiz neiemīlēja&neskrien pakaļ. wtf, Lelde, wtf.

Viss.
Jāsaraksta labāk darbi skolai&jāaiziet rīt uz gym'u.

Noskatījos filmu red riding hood& mani pārņēma tāda dīvaina atskārsme.
Sakombinējot visu tieksmi pēc drāmas un kaislībām&spilgtām emocijām es pārliecinājos, ka manī ir kaut kas tumšs. Protams, ka tas viss ir filmas un filmu iespaidā, bet tajā pat laikā es vienmēr esmu sapratusi Stokholmas sindromu&bijusi pārliecināta, ka tādā pat situācijā arī es iemīlētos savā nolaupītājā.

Pēc Džilindžera Drakulas un tās skatīšanās laikā caur mani skrēja tirpas iedomājoties vien par tādu vīrieti, kurš varētu pakļaut, kurā būtu kaut kas bīstams. Tā ir kaut kāda dīvaina iekāre, tajā pavisam noteikti ir kaut kas dzīvniecisks.

Laikam atlikušo vakaru pavadīšu domājot par to visu.

Esmu kaut kā nomierinājusies vismaz uz doto brīdi. Negribās nekur skriet neko darīt. Varbūt mazliet sakārtot domas vienatnē.

Šodienas x garstāvoklis vakarā pilnīgi noteikti uzlabojās par 1000%, kad nopirku H&M pāris jaunas drēbes, tai skaitā ideālo ietērpu gym'a apmeklējumam, kuru vilkšu jau rīt!

&pēc tam kanāla malā ēdām garšīgākās vafeles pasaulē ar vaniļas saldējumu/putukrējumu un svaigām zemenēm

Skolai arī padarījām dažas svarīgas lietiņas tā kā vispār ir forši.

Neskatoties uz to, ka man nav naudas, vismaz man ir jaunas drēbes un sporta zāles abonements līdz jūnija beigās - cietīšu badu un izskatīšos skaisti
muahahahaha

Dīvaini/melanholiska nepabeigto darbu +mistiski skumja pēc lieliskās tikšanās ar Klemenu sajūta.

Šodien nekur neeju.
Nosūtīju CV un motivācijas vēstuli Latvijas vēstniecībai Slovenijā.
Ķeršos klāt Sudānas prezentācijai.
Viss it kā paliek skaidrāks, bet vienlaikus galīgi neskaidrs.

Man tā gribās iesaldēt mirkļus, kurus piedzīvoju esot šeit&atkorķēt kā to pieneņu vīnu grāmatā, kuru nekad līdz galam tā arī nepabeidzu lasīt.
&pietrūkst rūķu.
&pietrūkst Ances.

kāpēc visa dzīve nevar būt erasmus.

viss joprojām tā skaisti rit uz priekšu&es šeit stāvu un priecājos.

ārā apmācies. sēžu istabā, klausos lirisku mūziku no 90tajiem&slīgstu melanholiskās pārdomās.
hah.

šodien iešu beidzot atkal uz fitnesu.
rīt tikšos ar pasniedzēju, kura man izstāstīs visu par fullbright'u.

varbūt arī ar Klemenu.
Aleksa saka, ka vajag. Es arī domāju, ka vajag. Bet šobrīd man ir tik labi pašai tikai ar sevi.

Es gribu izaicināt iesīkstējušus uzskatus - tas tā, par dzīvi kopumā.