Manuskripti.

Es it kā šķietami esmu ekstraverts cilvēks un man nav problēmu kontaktēties ar svešiniekiem vai ar cilvēkiem vispār, bet ne sūda. Ne sūda. Ir situācijas kurās man ir neiedomājami grūti pārvarēt sevi. Viens piemērs ir attiecības. Labi, tagad ar Ž viss ir nedaudz savādāk arī tāpēc, ka dien dienā esmu tik tuvu viņa vecākiem, kuriem ir viņu atšķirīgā vācu mentalitāte un dzīves uztvere+sveša valsts/prakses uztraukumi, nogurums un vēl sazin kas. Tomēr problēmas melnraksts ir viens un tas pats visur, es neizrunājos ar cilvēkiem. Kad iet runa par problēmām, es no tām bēgu. Tādā tīri nordiskā stilā man vieglāk ir nozust/ielīst stūrī, kā skaidri un gaiši visu izrunāt. Un vislielākās problēmas jau rodas no tā, ka cilvēki par maz runā. Pārprot viens otra izteikumus, bet neko nedara, lai noskaidrotu visu kārtīgi, tā vietā apvainojas.

Un man joprojām ir bail kādreiz zvanīt kādā oficiālā jautājumā, kaut arī pirmo reizi pamudinājumu un pamācības no vecākiem šajā jautājumā saņēmu jau 5.klasē, kad zvanīju uz Ķīnas vēstniecību. Mainījies kopš tā laika nav nekas, pirms zvanu galvā vienmēr skan toreizējie ieteikumi, tad es kādas 100x sev atgādinu, ka pa galvu jau man neviens nesitīs un spiežu pogas. Vakar zvanīju uz International Court of Justice, lai pieteiktu darba ekskursiju un atkal piefiksēju sevi esot kaut kāda bailīga truša stāvoklī.

Man ir ar sevi daudz jāstrādā. +kā vispār ir tiem cilvēkiem, kuri ir patiešām intraverti pēc dabas. Murgs.