Manuskripti.

Es brīnos par to, cik ļoti pēc pusgada pavadīšanas Slovēnijā es šo valsti un Balkānus kopumā izjūtu kā savējo. Ja agrāk un joprojām es pārdzīvoju par savu tautu, par Baltiju, vienmēr līdzi sev nesu savas tautas sāpi, tad tam ir pievienojusies Balkānu vēsture un kultūra. Srebrenica man acīs sarieš asaras, Sarajevas aura bija tik dziļi sajūtama, ka staigājot pa pilsētu likās, ka staigāju pa kapiem. Tik svaigas vēl un neaizmirstas ir visas sāpīgās atmiņas. Nē. Ne Vācija, ne Nīderlande man nav tik tuvas. Laikam, ka dēļ pārlieku lielās sakārtotības, kas brīžiem liekas butaforiska. Savādāk kā vien pieņemt Balkānu dvēseli tāpat kā savējo es nemācēju.