Jo man savu vīru nosist gribas ik pa laikam.

Es apzinos, ka tā ir bezspēcības sajūta, kas izraisa šo agresijas uzplūdu. Apziņa, ka tu nevari izmainīt nedz cilvēku, nedz arī apstākļus, raisa manī agresiju. Apziņa, ka tu gribēji kaut ko vairāk - no dzīves, no attiecībām, bet tas "vairāk" nekad tā arī neiestājās. Gluži pretēji - ar gadiem tu saproti, ka kļūst tikai mazāk, šaurāk. Jo svaigākas attiecības, jo vairāk cerību un ilūziju, bet gadu gaitā tu saproti, ar ko tev darīšana un arī to, ka cilvēki tā mistiski nemainās, ka viss kļūst tikai rutinētāk, ka pūles tiek pieliktas arvien mazāk, ka strīdi uzdzen arvien vairāk vienaldzības. Un kur gan ir izeja? Diez vai tā obligāti ir cita partnera meklējumos, jo ikvienās attiecībās priekšā izklājas tas pats attīstības deķītis. Pamainīt lomu tēlotājus lielas jēgas parasti nav. Ja vien patiesi kaut kur neeksistē kāds "īstais cilvēks".