Man aizvien vēl patīk gulēt viņam blakus. Un šī blakusgulēšana pat ir ieguvusi jaunus, dziļākus vaibstus. Man ir kļuvis kaut kā ērtāk, un miegs tapis kaut kā saldāks. Pat ar visu mazo, kas 2x tomēr uzceļ no miega, lai ēstu. Pat ar visu to, ka esmu atklājusi jaunas neglītās šķautnes mīļotajā. Es vēl vairāk pieķeros mirkļiem, kad jūtu viņa smaržīgo, viņa garšīgo ādu sev līdzās. Kad viņa karstais klēpis silda manu dibenu, apskāvis mani savā ielokā. Kad domāju par to, ka mūsu abu klēpji ir savienojušies un radījuši dzīvību. Kad mīlējamies, un viņš ir man cieši, cieši klāt. Es joprojām gribu viņam visur iekost, gribu visur pieskarties ar mēli. Es nezinu, kā tas nākas. Bet tā ir.