| Comments: |
Domāju, ka ir nozares, kurās tas jau notiek, neko jaunu tu nepiedāvā, ne tieši nodokļu veidā, bet subsīdiju un grantu veidā jau sen. Jautājums vienmēr ir par to, kurš ir tas, kurš pasaka, kas ir labs un derīgs. Piemēram, ja ES subsidē intensīvo lauksaimniecību vai Latvijas valdība ļauj zāģēt aizvien tievākus kokus, tad tas ir konkrētu uzņēmēju, ne sabiedrības interesēs (jo sabiedrības interesēs ir arī vides aizsardzība (un nevajag te ķērkt par zaļajiem, tas ir piemērs, kurš varētu būt arī par jebko citu, kur saduras dažādu grupu intereses, kuras visas vienlaicīgi nav iespējams ievērot).
Ja valsts iegulda zinātnē, tam var būt pozitīvs efekts, tomēr ar to visdrīzāk nepietiek. Jābūt dažādiem diezgan klasiskiem mehānismiem, kas tomēr līdzekļus pārdala par labu plašākam interesentu lokam (lai uzturētu konkurenci un kvalitāti, piemēram) = risinājumi vienlīdzības virzienā.
/Jautājums vienmēr ir par to, kurš ir tas, kurš pasaka, kas ir labs un derīgs./
Eksperti, protams.
/Piemēram, ja ES subsidē intensīvo lauksaimniecību vai Latvijas valdība ļauj zāģēt aizvien tievākus kokus, tad tas ir konkrētu uzņēmēju, ne sabiedrības interesēs/
Nu jā un šeit noteicošam būtu jābūt ekspertu slēdzieniem - mežs: Botānika, kā koki atražojas, cik daudz laika vajag - tās visas ir izpētītas lietas. Par lauksaimniecību tāpat: Kas jādara lai pārtikas sortimentu un cenas saglabātu esošajā līmenī.
/jo sabiedrības interesēs ir arī vides aizsardzība/
Ne vienmēr. Noteikta veida vides aizsardzības pasākumi var pazemināt dzīves līmeni. Samazināt ērtības. No tādiem jāizvairās par labu tiem pasākumiem kas šo negatīvo efektu nedod.
//Ja valsts iegulda zinātnē, tam var būt pozitīvs efekts, tomēr ar to visdrīzāk nepietiek.//
Protams. Otrs komponents ir lai šie sagatavotie speciālisti, eksperti atrodas lēmumu pieņemšanas pozīcijās.
//kas tomēr līdzekļus pārdala par labu plašākam interesentu lokam //
Domāju ka nē. Tā vietā jābūt mehānismam kas līdzekļus pārdala zinošo un protošo lokam. Vienkārši tāpēc, ka tad radīsies vairāk līdzekļu, pietiks visam.
Tieši meži ir interesants piemērs attiecībā uz ekspertiem, jo dažādu nozaru eksperti teiks radikāli pretējas lietas, atkarībā no tā, vai viņi ir vides zinātnieki, ekosistēmu pakalpojumu rēķinātāji, vai mežsaimniecības nozares eksperti. Nav tāda viena ekspertu viedokļa par lielāko daļu lemjamo jautājumu. Līdz ar to, kurš ir tas, kurš pieņem lēmumu, kurus ekspertus ielikt lēmumu pieņemšanas pozīcijās. Kuram ir augstākā autoritāte?
Ja uz šo nevar atbildēt, tad nav iespējams izveidot funkcionējošu sistēmu, kurā lēmumus pieņem eksperti, lai cik pievilcīga šī ideja nešķistu pirmajā brīdī.
/ jo dažādu nozaru eksperti teiks radikāli pretējas lietas, atkarībā no tā, vai viņi ir vides zinātnieki, ekosistēmu pakalpojumu rēķinātāji, vai mežsaimniecības nozares eksperti./
nu lūk un te risinājums ir debate. Godīga debate vienmēr nonāks pie faktiem un secinājumiem no tiem.
/ kurus ekspertus ielikt lēmumu pieņemšanas pozīcijās. Kuram ir augstākā autoritāte?/
Akadēmiskos fundamentālos pētniekus - skatoties pēc viņu publikācijām. Apmēram tie paši mehānismi kādus lieto izvēloties kandidātus prestižām zinātnes balvām, vadošām pozīcijām pētnieciskās iestādēs un kā augsta līmeņa zinātniski žurnāli izvēlas ko publicēt un ko noraidīt. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}