Drusku pusaudziski izklausās. "Re, kā es varu, paskatieties, paskatieties!"

(Reply to this) (Thread)

nu, jā, tas droši vien ir tas pats instinkts, kurš liek arī konkurēt ar pārējiem, izdzīvot, censties dabūt labāko partneri utt.
Bet es nekad nebiju aizdomājusies, ka tādu joku pamatā ir zināšana, ka tā nav taisnība un vieglas iespējas ieraudzīšana kā pakāpties pa konkurences kāpnēm, izslēdzot veselu grupu cilvēku.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Par pirmo nepiekrītu, par otro teikumu - o jā, izklausās loģiski.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kāpēc par pirmo ne? :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ai, man slinkums skaidrot.
Bet atgriežoties pie paša puksta - ne visas blēņas ir smieklīgas. Joks tāpēc ir jocīgs, ka tur ir daļa nepatiesa un kāda maza daļa patiesības arī.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu nezinu gan vai lai par joku smietos tur vajag obligāti klāt arī bišku patiesību. ar uz pārspīlējumu balstītiem jokiem, jā. bet citiem, piemēram, paņem realitātē eksistējošu īpašību, bet ievieto to situācijā, kur tā realitātē neeksistē.

Bļitkotājs no āliņģa izvelk alni. jautā: "eu, ko tu te?" alnis: "pareizi, ko tad es te...," un ielec āliņģī atpakaļ...

(Reply to this) (Parent)

Piem., zviedru komiķi saka, ka viņiem grūti laiki, jo realitāte reizēm pārspēj pat visekstēmāko izdomu. Un tad tas tiešām vairs nav smieklīgi, bet baisi.

Vislieliskāk anekdotes par ebrejiem stāsta paši ebreji.

(Reply to this) (Thread)

totāli

(Reply to this) (Parent)

Man aizdomas, ka smejas tieši tāpēc, ka kaut kur pārklājas ar realitāti, vai vismaz stāstītāju/klausītāju priekšstatiem par to (kā minētajā piemērā, kur smejas par to, ka anekdote atbilst priekšstatam, ka krāsainie no dabas ir dumjāki). Tāpēc absurdās anekdotes, par kurām uzreiz ir skaidrs, ka nav nekāda sakara ar patiesību, vairāk dominē bērnu un budistu vidē (pieaugušie par "pa sienu rāpo divi ķieģeļi, viens zaļš, otrs arī pa kreisi" nesmejas).