Man aizdomas, ka smejas tieši tāpēc, ka kaut kur pārklājas ar realitāti, vai vismaz stāstītāju/klausītāju priekšstatiem par to (kā minētajā piemērā, kur smejas par to, ka anekdote atbilst priekšstatam, ka krāsainie no dabas ir dumjāki). Tāpēc absurdās anekdotes, par kurām uzreiz ir skaidrs, ka nav nekāda sakara ar patiesību, vairāk dominē bērnu un budistu vidē (pieaugušie par "pa sienu rāpo divi ķieģeļi, viens zaļš, otrs arī pa kreisi" nesmejas).