disfigurator

Man ir daudzlīmeņu problēmas ar jēdzienu "Lojalitāte". Kā tev?

disfigurator

Šķiet, ka nākamā plate manā plauktā būs kaut kas no Gary Numan.

Pirmo reizi par viņu uzzināju, spēlējot, ja nemaldos, pleiša (RIP) spēli Test Drive kuru tur kaut kuru. Tajā bija klipiņš - kopdarbs ar Fear Factory, šim ar FF veicot lielisku Cars izpildījumu. Baigi iecepīja viņa vizuālais tēls un viņa savādums, kas lauzās ārā no CRT ekrāna. Cepīja arī oriģinālais Cars un vēl pāris 70. beigu dziesmas - no laika pirms manas dzimšanas.
Tad es par Gariju aizmirsu uz ilgu laiku līdz kaut kā - pāris dekādes vēlāk - uzdūros viņam atkal - gan jau pateicoties tam, ka viņa daiļrade kļuva tumšāka un attiecīgi - manai gaumei tuvāka: nekāda lieka un sieraina 80. liekulības slāņa, ar ko šis apauga sev par pārmetumu - astoņdesmito gadu albumi ir diezgan metami. Īstais Ņūmens atgriezās, sākot ar 1994. gada albumu Sacrifice, kurā atrodama tikai un vienīgi Ņūmena dvēsele - kaila un uz tumšas paplātes. Tieši tādā ceļā mēs arī pa īstam sastapāmies.

Albums Pure man arī ir ir labi zināms, bet ne bieži klausīts. Savukārt tas vecais kopdarbs ar FF - brīžiem šķiet, ka tas aizsāka Ņūmenā ideju apvienot introspektīvu, laiku raksturojošu sintopu ar metāla bezkompromisa raksturu, radot baigi interesantu un savdabīgi krēslainu materiālu uz deviņdesmito otru pusi. Turklāt - gan FF, gan Gary Numan tā arī nav nekad īsti izkrituši no mana redzesloka un tam ir pavisam loģisks iemesls - šo cilvēku mūzikai ir ļoti tvirts saturs un nākotne - nevienā vietā nav prosta bezmērķīga strinkšķināšana, viss ir ar pievienoto vērtību, ar ietvertu veselu pasauli.

https://www.youtube.com/watch?v=CSoKp6dRUH0

Plates...
Baigi muzikāla padarīšana un, godīgi vērojot sevi, redzu, ka arvien biežāk pērku ko mazāk trokšņainu. Mazāk metāla, vairāk kā melodiskāka, bet tikpat saturīga un vismaz kaut vienā šķautnē tumša. Kaut ko, iekš kā būtu ne tikai jēga ieklausīties, bet arī kaut ko sadzirdēt. Tāpēc jādomā, ka nenoturēšos un no algas pieķeršos šim patīkamajam autistam no paša viņa gala, jo nespēju izmest no prāta maz klausīto 1979. gada albuma Replicas vāciņu, kad šis vēl nebija aizgājis solo nosaukumā, bet muzicēja zem Tubeway Army karoga.

Paklausoties jūtūbē 1998. gada remāsteri jāsecina, ka tas nav sabojājis veco ierakstīšanās pieeju un instrumenti, kuriem jābūt noteiktos brīžos skaļi - kā bungu akcents - arī izceļas. Tas mani iedrošina nebaidīties no šī albuma modernajām relīzēm platēs - gan jau viss tur saglabāts čotka un nekas daudz nav izlīdzināts, kvantizēts vai kā citādi samaitāts, lai padarītu tā skaņu sagremojamāku šīsdienas ar sūdiem (sliktu albuma producēšanu) aizbāztajai ausij!


https://www.youtube.com/watch?v=6SCrfZPMeWg
Interesanti sanāk - kā manāms no Replicas, septiņdesmito daiļradē viņā manāma tumsiņa, kas 80. gadu albumos ir izkūpējusi nebūtībā, maldos un radio draudzīgā huiņā. Bet tad atnāca deviņdesmitie un godīgi sakārtoja visu, kā pienākas - viņš nomet visu feiko un pasniedz sevi, kāds ir. Un, ja pareizi sapratu, tad izrādās, ka tas ir viņa sieviņas nopelns - atbalsts, mīloša roka un Fēniksa celšana no pelniem, mūzikas žurnālistiem (lasīt: motivētiem tārpiem ar ego sapampumu) nosvilinot viņu dzīvu.

Deviņdesmito daiļradē un vēlāk - atkal manāma satura pilna tumsiņa, nekādas izdabāšanas. Un baigi labi, ka izskrēju albumiem cauri - višlistē nebiju nez kāpēc ielicis albumu Sacrifice (un arī citus)! Droši vien tāpēc, ka plates tad jau bija no modes izkritušas kompaktdisku priekšā un vienkārši neeksistē. Digitālais atļāva ķēpāties un ķēpāties visa industrija they did līdz kā vienmēr - izgulēja jaunās tehnoloģijas pārdozēšanas pohas un saprata, ko reibumā savārījuši - plates atgriezās!

Un, cik lasu šur un tur - vecie albumi tiks pārizdoti lēnām platēs. 2026. gada beigās jau kaut kas ieraudzīšot dienas gaismu un attiecīgi - būs cilvēku, nevis kolekcionāru/skalperu cenā! Forši, forši! Īstajā brīdī sirds mana sagribēja Ņūmena gara pasaules. 9 albumi gribēto plašu sarakstā un jārauga to vēlmju ciparu būs mazināt, papildinot kolekciju.

Patīkamu un galvenais - jēgpilnu klausīšanos!

https://www.youtube.com/watch?v=lHomCiPFknY

disfigurator

Gribēju mazliet pamest akmentiņus autovadītāju dārziņā, jo man ikdienā 1) jāelpo citu sabiedrības locekļu atstātos toksiskos izmešus; 2) jāvēro, kā pilsētvide tiek pielāgota auto (jo lielāku baseinu taisa, jo vairāk tajā ūdens līdz Max atzīmei); un visu laiku jābūt pakļautam 3) akustiskajam piesārņojumam, jo visa mežonīgā pilsētas trokšņa avots - dīzeļdzinējs. Bet nu - realitāte ir sapista krietni radošāk un patiesās ainas iezīmēšanai nepieciešams plašāks skatījums!

Tāpēc, mazliet padomājot un pafilozofējot, nākas secināt acīmredzamo: berzes faktoru sabiedrībā rada totāli anāla pilsētvides “plānošana”, kurai pakļauti visi Rīgas iedzīvotāji un tās viesi, jo tā notiek bez jelkāda mērķa, bez jelkādas domāšanas infrakstruktūras un tālredzības virzienos. Tā vietā tiek veiktas kaut kādas neloģiskas, nekonsekventas darbības imitācijas, kuras beigu galā kaitē absolūti visiem!
Vārnu iela 400m garumā un attiecīgi arī pieguļošie kvartāli, un Grīziņkalns kopumā, piemēram - tur viss progresīvi nolaists (skats uz ielām un ēkām ir kā pēc kariņa) un kaut kādi stabiņi ar betona blokiem traucē operatīvā transporta kustību. Cerams, ka tur nekad neviens nemirs un neviena ēka - nedegs. Ja sāks tur mirt un degt - ātrie un ugunsdzēsēji īsti netiks klāt palīdzēt, jo pilsētas kungi tā vēlēja. Lai deg, lai mirst! Tāda, lūk, ir šībrīža saimniekošana Rīgā! Un tas ir tikai viens no piemēriem. Ir citi!

Kā velobraucējs:
a) bieži no gājēja klausos, ka esmu idiots, jo braucu pa ietvi;
b) no autovadītāja dzirdu, ka esmu pašnāvnieks, jo braucu pa brauktuvi;
c) no citiem velobraucējiem manu, ka esmu pidars, jo braucu pretējā virzienā;
d) no gājējiem dzirdu, ka esmu pidars, jo braucu šiem virsū, atrodoties uz neskaidri definētas velo joslas. Visu daru pareizi, bet strīds tāpat!
Kādi ir šīs berzes avoti jeb iemesli? ( ... tālāk ... )