zirgs arēnā rāda trikus
That moment, kad saproti, ka tas, ko tu saki, pārvēršas par kāda studenta bullet points viņa/viņas kladē...

Jī hā - jau pirms 3 nodarbības pa ausu galam dzirdu sarunas ēnu, kurā tiek salīdzināts, kurš no mums ir 'sliktāks' (nu, zirgs vai I. šķiet, implicējot, ka abi runājam par grūti saprotamām lietām vai esam stingri, vai nu nezinu)

Pa zirga paša 'finiša taisni' iet ar slapju muguriņu, sāpošu skaustiņu un ļoti nogurušām actiņām un smadzenītēm. Ir trešās nedēļas otrā diena, zirgs jūtas kā konstantā 'sesijā'. Tas jau nav slikti, bet tas nav veselīgi. Zirgs, šķiet, no smadzeņu kustināšanas jau pakāsis 3kg (ir tikai 3.nedēļa, ja). Zirgs, zirgaprāt, paliek savāds/jocīgs komunikācijā. Vai arī tā ir idiosinkrātiska sajūtas "es visiem besīju" saasināšanās. Jo, jā, man šķiet, ka es jums besīju, ka zirgs ir te kokains, te bērnišķīgs, te vienkārši kaitinošs vai nesaprotams.

vispār.
Medicīna ir perfekto sports. Perfektie, jo tev jābūt visam uzreiz: gudram, jāizskatās tā, lai uz tevi ir patīkami lūkoties, pat jāsmaržo tā, lai tev pieliecoties tuvāk, esi tīkams, jābūt noteiktam, korektam, loģiskam, racionālam, bet tajā pašā laikā iejūtīgam, empātiskam, jāspēj sarunāties ar jebkuru un vismaz 3 valodās.
Un visu laiku ir sajūta kā skrienot garos gabalus. Distance ir nebeidzama (refleksijas brīdī), mutē asins garša, it kā skriet vari, bet viss mazliet smeldz, visu laiku ir mazliet par īsu elpa.
Lūk, zirga dumās domas. Bet nu pie diabēta terapijas algoritmiem. Jī hā!