"Bet pirms tam taču es biju labs bērns."
pēc šo rindu izlasīšanas likās, ka, ei, tas viss par mani! Joņeva Jelgava 94 kļuva par citu jelgavu apmēram ap 2004.
un tālāk, tālāk kas notiks! Tā vienkārša apskatīšanās pārtapa kampjošā lasīšanā un vecu sajūtu cilāšanā, kas, kā izrādījās, ir dzīvas, tikai transformējušās.
Tieši sākuma daļa Šāviens arī pagāja lasīšanas ziņā kā šāviens. Tas savā ziņā piemīlīgais klamzīgums dialogos, nesot sevī vienkāršo smieklīgumu, ne pārsmalkus angļu melnā humora šedevrus, bija precīza atslēga uz mani kā lasītāju šajā darbā. (nepārprast, angļu humors ir izcils, ne par to runa. runa par noskaņu) Un tā ik pa rindai.
Rindas par jefiņiem, kā jau gaidāms, atsauca atmiņā pareizuma zīmogu pierē. Šī apzīmogošana no pseidolīderu puses zirgam parasti uzsita asinis. Nez, kur tas teikts, ka ja esi gudrs, esi 'pareizs'? Un, nez, kas tad ir pareizs? Parasti runātājs izrādās turīgs stulbenis, kam šķiet, ka pēdējā izlaiduma vans kedas dod licensi kristīt stilīgajos un wierd ones, pareizajos garlaicīgajos un ballīšu zvēros un būt krutajam barā. Smieklīgi gan, ka šis spriedums patiesībā ir caurēm caur 'pareizs' jeb labais viedoklis. Šī fakta ironiska norādīšana un nolikšana uz intelektuālajām lāpstiņām dumpja laikā ir kā baudīt viskiju no kakliņa.

Siltu smaidu un silta vakara atmiņas atsauca pirmās cigaretes izbaudīšanas apraksts. Tas gan kaut kā fenomenāli, ka pēc tās pirmās viss, viss šķiet citādāk. Un pirmais vakars pēc tās ir nemierā.

"Draugi man bija jauni un intereses arī, bet daži ieradumi palika vecie."
Kaut kā tā rinda atkal uzrunāja. Tomēr ir tā, ka saglabājas tās pamata lietas, tā tava serde, kuru tagad gan izpaud citā ampluā, caur citiem izteiksmes līdzekļiem. Te zirga atkāpe ir līdzīga mūsu varonim. Vienā brīdī tu esi kā nodevējs, kas nav dabūjis pa purnu. Nevar jau būt tā, ka pēc vakara piedzīvojumiem, nākamā dienā zirgs vēl joprojām ir ar galvu uz pleciem un nevar jau būt tā, ka pat bez mācīšanās var vairāk kā pieklājīgi performēties. Nezin kāpēc, bet ir ļoti svarīgi, ka visi ir dabūjuši pa purnu un bijuši idioti. Tā tam jābūt. Bet ja esi tas, kam strādā instinkti un kas parasti tiek cauri sveikā., tad kādā brīdī būs jāmaksā. Tad, gluži kā varonim, jāiet pret 'urlām' vai gluži vienkārši tīši jālecas.

"Man jāpiemin arī pats galvenais faktors, proti, mēness."
šī vieta zirgu vienkārši sajūsmināja, jo viena no lietām, kas bija teju obligāta zirgam naktīs smēķējot, bija dūma piesmakumā dziedāt: "Let's swim to the moon, a-ha, let's climb throught the tide. Penetrate the evenin' that the city sleeps to hide." (The Doors, Moonlight Drive)
Te gan konteksts bija zirgam nepieejams, jo par metālu zirgs nav īpaši interesējies. Jo, ja gribas par nāvi un pārlaicīgumu - lūdzu, rekviēmi! Ja gribas kaŗtīgu zāģi - lūdzu, laikemtīgā (20.gs) mūzika! Ja gribas melanholisku kaut ko līdzīgu dōomam - lūdzu, Pērts, Vasks, dažādi atradumi!
Jā, kopumā daļa Mēness bija kas pilnīgi jauns zirgam. Tādēļ savā ziņā ļoti interesanta.

Un tad seko tas, ko autors, šķiet, bija nojautis. Seko sajūta - pēc apokalipses! Uzjundod veco dumpi, veco grūvu, vecās idejas un ideālus, ir tā nepārvaramā sajūta kā PĒC apokalipses. Kaut kas grandiozs ir bijis. Kas ir tagad?
Tā nu uz Lieldienām tapa jauns stencils. Zirgs pārsvarā bija reibumā jeb Blome uz dīvāna. Zirgs saprata, ka serde nemainās, ideāli ir turpat, punks are not dead tikai ar interektuālām grebenēm vai love, peace and rock'n'roll ir dzīvs tikai tagad tā ir nostāja vai viedoklis.

PS Par koncertiem un iešanu uz tiem. Nesaprotu. Visu laiku gaidīju, kad parādīsies kau jel vienā vietā kas par vēsām naktīm vai ko tādu. Bet nē, varonim ir nekad nesalst. Var pus paciņu izsmēķēt kreklā bez emocijām. Lai nu ko, bet tipiski savu elpu vērot ceļā uz. Vai gaidpilni drebināties pirms. Vai pilnīgā starā vazāties pēc, piekāst, ka auksti. Te nu zirgam bija par ko brīnīties!