redzēju pazudušo dēlu. aktieru spēle nenormāli kruta. noteikti jau režisora nopelns, bet ir panākts, ka 130 gadus vecais lugas teksts skan īsti, dzīvi, sāp un plēš, mierina un dod cerības. nemainot ne vārda lugas tekstā. tikai ar intonāciju, skatienu, kustību. vēl ļoti patika, ka aktieri turpat pirmajā krēslu rindas aplī sēž visu izrādes laiku, arī kad nav jābūt uz skatuves. bet arī sēžot viņi turpina spēlēt, reaģēt. ļoti interesanti vērot arī to, ne tikai laukuma centru.
fascinējoša vāne. viņai ļoti maz ainu, pilnīgi bez grima, bet tik suģestējoša. vismaz man. savukārt apbrīnojami, kā mennika spēj nospēlēt tik nesimpātisku, toties absolūti precīzu memmes dēliņa māti. pati būdama skaists un silts cilvēks. tiklīdz viņa piecēlās no krēsla, momentā pārvērtās

tiku pie hbo seriālu brīvas skatīšanās. un kā pirmo paņēmu slaveno the white lotus. akdies, cik garlaicīgi. par spīti it kā nedaudz šokējošām etīdēm, tik klišejiski un izstiepti. pirmo sezonu nomuļļāju, otrās sezonas pirmo sēriju skatos jau nedēļu, pirms iemigšanas. momentā iemiegu. kas arī labi, ne

jūs ziniet, kur var nopirkt roku uzmaučus, lai seju mazgājot netek ūdens līdz elkoņiem un tad visa grīda slapja? no frotē vai tmldz. iegāju pajautāt douglas, jo drogās nebija, pārdevēja bija tik satraukta par šādu risinājumu. 2x pārjautāja, vai es pati ko tādu esmu izgudrojusi. vēl jautāja, vai es esot skolotāja. un sajūsmā spiedza, ka tas gan būtu ģeniāls risinājums. nu jā, bet kur tos ņemt? droši vien visādos temu ir, bet, paldies, tam es neesmu gatava