šorīt liepājas bulanžērijā nolēmu, pateicu skaļi un saņēmu pilnīgu atbalstu - tievēšu es nākamajā dzīvē

saraiķi iedeva jūru, īstu jūru, mēģini izdzīvot kājgāžu viļņos un pār tevis paceļas māja

man bija viena no brīnišķīgajām dzimšanas dienām pirms kādas nedēļas, sākās ap 3 no rīta, vismaz 500 metrus virs zemes, es kaut kad pierakstīšu

dīvainā kārtā cilvēki bāros un ielās mēdz uz mani paskatīties/ieskatīties. bet šobrīd es sev arī patīku. 44 un dubultzods, but still. jūtami sirmot sākuši mati manos pelēkblondajos, totāls monamūrs, žēl, ka tas nav status quo, bet gan mēs atradīsim par ko sevi apskaut arī tur tālāk