Nav tikai interese, bet arī pienākums trobelēt augstāk stāvošos, ka nodotās vadlīnijas ir, maigi sakot, neadekvātas.

Es no šī visa stāvu tālu, bet kad vēl pirms mēneša es biju Latvijā un kā farmaceits izsniedzu zāles pacientiem, pie manis nāca pacienti ar vadītāja apliecību. Mani kolēģi teica – neizsniedz, veselības inspekcija brīdināja, ka tas ir nepieņemami. Aptiekas vadītāja bija satraukta, ka par to uzliks sodu. Bet joprojām izsniedzu, jo kaitējums cilvēkam laikā nesaņemt antibiotikas var būt lielāks par iespējamo kaitējumu pārkāpt likumu. Kā farmaceitam man ir ētikas kodekss, ka pacients ir pirmajā vietā. Es varu pārkāpt likumu, lai izpildītu šo principu.

Jā, atņemiet man farmaceita licenci Latvijā par šādu likuma pārkāpšanu un ceru, ka tas radīs labu rezonansi sabiedrībā, lai beidzot normatīvu izstrādātāji sāktu domāt plašāk.

Es šo pandēmiju neuzskatu par īsti nopietnu. Bet tomēr man ir cerība, ka tā izgaismos daudzas pārvaldības problēmas un liks nopietni pārvērtēt mūsu attieksmi pret birokrātiju.