putnu novērotājs ([info]_re_) rakstīja,
@ 2008-07-01 18:15:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
no rīta pamodos ar sāpīgu trulu skumju tukšumu krūtīs un acīs. jo nakts dzīvē nomira mana mamma. strauji, bet kādas 3 dienas iepriekš zinot, ka nekas nav glābjams. un redzot cik viņa ir bezspēcīga vienkāršā situācijā un tur neko nevar darīt. pēc bērēm ļoti, ļoti raudāju. katru reizi iedomājoties to viņas bezspēcību. apglabāja biezā mētelī un svārkos, jo marts. un žēl, jo viņai ļoti patika gaisīgi, viegli, puķaini tērpi. nekad nebiju redzējusi/domājusi par viņas nāvi. tādās detaļās un ka tik sāpīgi, ne asi, bet smeldzīgi un bezgalīgi skumji. pamostoties nespēju pat pasmaidīt savam mazulim. zvanīju mammai, jo kāda lietišķa lieta, runāju, bet it kā ar pilnīgi citu cilvēku, ne to pēc kura tik ļoti skumu naktī.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]insane
2008-07-01 18:48 (saite)
da tu ko?
sāli 3x pār plecu!

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]_re_
2008-07-02 10:47 (saite)
sapņiem pietiek, ja izstāsta

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?