no rīta pamodos ar sāpīgu trulu skumju tukšumu krūtīs un acīs. jo nakts dzīvē nomira mana mamma. strauji, bet kādas 3 dienas iepriekš zinot, ka nekas nav glābjams. un redzot cik viņa ir bezspēcīga vienkāršā situācijā un tur neko nevar darīt. pēc bērēm ļoti, ļoti raudāju. katru reizi iedomājoties to viņas bezspēcību. apglabāja biezā mētelī un svārkos, jo marts. un žēl, jo viņai ļoti patika gaisīgi, viegli, puķaini tērpi. nekad nebiju redzējusi/domājusi par viņas nāvi. tādās detaļās un ka tik sāpīgi, ne asi, bet smeldzīgi un bezgalīgi skumji. pamostoties nespēju pat pasmaidīt savam mazulim. zvanīju mammai, jo kāda lietišķa lieta, runāju, bet it kā ar pilnīgi citu cilvēku, ne to pēc kura tik ļoti skumu naktī.