kā es vadu savas dienas

sazvanos ar kapu pārzini, sazvanos ar mežu pārzini, ceļu pārzini, ar vzd pārzini

bez lirikas ir tā, ka aizbrauc uz vasarsmāju ziemā un ievēro, ka viss ceļš sazīmēts ar mietiņiem, oranžām atzīmēm, puse no kopgaruma jau apgrāvjota un tā. bet mūsu brīnišķīgais dzīvžogs, pirms 14 gadiem pašu rociņām stiepts no apkārtnes mežiem ārā stādāmais materiāls, apmēram 300 gab, rakts un čubināts, no meža dīķa stiepts pāri visai zemei pa lejkannai un laistīts, beidzot saaudzis līdz 2,50 augstumā, tātad, atrodas ceļa robežjoslā, jā, paši vainīgi, paši duras, iebliezām pāris metrus no toreizējās ceļa malas. pēc sarunām ar speciālistiem izskatās, ka šoreiz proņesjot, bet garantijas nākotnei nav, tā nedariet, bērniņi.
bet aizbrauc pērnajā sestdienā uz vasarsmāju apgriezt ābeles un ogulājus, ieraugi, ka puse meža, ar kuru robežojas mūsu bezmeža gabaliņš, sazīmēts oranžām atzīmēm. ainaviski un telpiski palikt bez šī meža aizmugures ir pizģec konkrētajā raskladā. dabū sirdsklauves, sirmus matus, negulētas naktis, zvani kaimiņam, kas meža īpašnieks, jā, nu mēs tur tādu ķīli, visu jau ne (uzminiet, pret kuru pusi ķīļa resnais gals), vai ta jums tas ko mainīs, nu jā, tad vajadzēja pirkt zemesgabalu ar mežu, ja bail palikt tukšā laukā, bet mežam pēdējais brīdis ciršanai, pāraugs tūlīt visi koki, sapūs, kāda tad mežam vairs būs vērtība. cik kubus iegūsim?, nē, nav skaitīts.
bļaģ, cik tieši diži no 0,8ha meža viņi cer nopelnīt, ka par katru cenu jācērt nost. gnp, ainavu aizsargzona, ja
pārdot mežu atteicās jau pirms 15 gadiem