es esmu tāds nīkulis keda. aizbraucu mātei un dēlam līdzi uz Valmieras Magnētu. tā kā mūsu grupām viena distance, skrējām ar mammu kopā. pie trešā kontrolpunkta no beigām teicu, lai viņa nečakarē sev rezultātu un skrien, pametot mani. lūk, es netieku līdzi savai 60 gadīgajai mātei, lai gan viņa pa mežu cilpo kā zaķīts līkumu līkumiem, kamēr es velkos taisnā līnijā, pēc azimuta.

vēl priecīgajās ziņās, katru rītu iesāku ar postījumu novērošanu savā necilajā dobē. izgāzt pusi cūku pupas, pārgrauzt kātiņu lielākajai daļai ziedošo zirņu, ieknābāt un izmētāt visas sārtās zemenes, mistiski nozūmēt baziliku? pff, ko niekus, vēl vajag arī gurķu stādus izraut ar visām saknēm, re ku šitais viens tāds bišku spēcīgāks par pārējiem. ai nu nafig cilvēks ir iedomājies, ka, ja viņam formāli pieder kāds pleķītis zemes, tad tajā varēs ierīkoties pēc saviem ieskatiem un mēģināt sagrabināt kādu svaigu zaļumu. viss, nākamgad pļavu puķu maisījums it is.